Armands un Iveta Simsoni: „Mēs joprojām mācāmies būt vecāki”

Kāds ir jūsu iepazīšanās stāsts?

Armands: Iepazināmies pirms 23 gadiem. Lai cik banāli tas kādam arī šķistu, mēs atzīmējam Valentīndienu, 14. februāri, – tieši šajā datumā satikāmies skolas ballītē. Sākotnēji gan Iveta bija piesardzīga. Es viņai patiku, bet viņa gribēja man parādīt, ka nekā mums nebūs. Iveta tolaik domāja, ka es, būdams tāds aktīvs puika, esmu brunču mednieks un meiteņu mīlulis. Turklāt Iveta mācījās vidusskolā, bet es tikai 9. klasē. Čaļiem jau tas šķiet forši, ja tev ir draudzene no vecākām klasēm.
Lēnā garā viss notika. Ivetai jau nebija variantu – es biju pārāk uzmācīgs. (Smejas.) Tā mēs pamazām piesējāmies viens otram un lēnā garā kopā „braucam” joprojām.
Šo gadu laikā attiecības ir gājušas te augšā, te lejā, bijušas gan ar krāsainām ziedlapiņām, gan melnbaltiem taustiņiem, bet vecais labais taurenis joprojām maļ savu dzīvi pa vēderu. Kamēr viņš lidināsies, tikmēr viss būs labi.

Armand, tu esi teicis, ka vīrišķīgs vīrietis ir ģimenes cilvēks. Kāpēc tu tā domā?
Armands: Manuprāt, īstu vīrieti raksturo teiciens: vīrs un vārds. Tas ir vīrietis, kas ar solījumiem apkārt nemētājas. Vārda turēšana ir svarīga daudzās dzīves sfērās, tostarp arī ģimenē. Kad laulājies, tu taču dod otram solījumu, kuru šķiroties lauz.
Bet es nebūšu tas, kas citus nosodīs, jo attiecības nav viena cilvēka skrejceļš, tas ir divu cilvēku darbs. Protams, arī mums ar sievu ir brīži, kad viens otru tracinām un dažādu sīkumu dēļ varam nerunāt vairākas dienas. Bet cik ilgi nerunāsim? Es tomēr uzskatu, ka vecas lietas ir jāremontē, nevis jāmet laukā. Labāk salipināt ieplīsušo vāzi un turpināt tajā likt krāšņas puķes, nevis izmest un atrast citu vāzi.
Iveta: Attiecībām jau tādām jābūt, ka ir gan strīdi, gan liela mīlestība, gan asaras, gan smiekli, gan ķīviņi, gan salabšana. Ja tu nestrīdies, ja neveidojas asākas situācijas, tad jau sanāk, ka vienam vai otram viss ir vienalga. Jo ir tikai dabiski, ka ir lietas, par kurām tu, dzīvojot ģimenē, pārdzīvo.
Armands: Daudziem pāriem noteikti bijušas situācijas, kad šķiet: pietiek! Bet es paturu prātā veco labo teicienu: ja sievietei nav taisnība, vienalga viņai ir taisnība. Un es pie tā pieturos, ka nav jēgas otram par katru cenu kaut ko pierādīt. Pirms gadiem sociālajos tīklos redzēju klipiņu: iet tēvs ar dēlu, un dēls saka, ka viņš precēšoties. Tēvs viņam atbild: tagad atvainojies. Dēls nesaprot, par ko atvainoties, prasa vienu, otru, trešo reizi, bet tēvs tik atkārto: atvainojies. Beigās dēls atvainojas un prasa: par ko? Bet tēvs atbild: tagad tu esi gatavs laulības dzīvei. Tā tas ir: nereti būs jāatvainojas arī ne par ko.

Par ko jūs mēdzat strīdēties?
Armands: Par „ē” burtu. (Smejas.) Bija viens gadījums, kad vakarā ofisā vēl ātri centos pabeigt iesāktos darbus. Iveta atsūtīja īsziņu – vai ilgi vēl strādāšu? Atbildēju, ka nē, bet vēlāk izrādījās, ka, ātrumā rakstot, esmu izlaidis „n” burtu un viņai nosūtījis „ē”. Kad strādāju, domās vienlaikus esmu vairākās vietās, vairākos darbos un varu būt izklaidīgs.
Iveta: Bet es to “ē” iztulkoju kā – beidz piesieties.
Armands: Es atbraucu mājās un redzu: Ivetai seja pārgriezta, pa nāsīm uguns nāk... Lūk, šis ir spilgts piemērs iemeslam, lai nesarunātos turpmākās trīs dienas. Varam gulēt vienā gultā vai atsevišķi, bet nepārmīt ne vārda. Toties pēc tam nāk brīnišķīga atkal satikšanās.

Es vienmēr esmu brīnījusies, kā tas iespējams, ka pāris var nesarunāties vairākas dienas?
Iveta: Mēs tad atpūšamies viens no otra. (Smejas.) Tad parasti nāk brīdis, kad jau sāk likties: varbūt sākt runāt?! Bet, nē, pavilks vēl bišķi garāk šo pauzi. (Smejas.)
Armands: Patiesībā nu pilnīgi stulbeņi! Lai sastrīdētos, nekam nozīmīgam nav jānotiek – par ilgu paskaties telefonā vai esi mazliet aizdomājies, un viss aiziet pa gaisu!

Kurš parasti no jums sper pirmo soli uz izlīgumu?
Armands: Noteikti es.

Kas jūs pēc 23 gadu kopā būšanas joprojām satur kopā?
Armands: Kā jau teicu, attiecības nav viena cilvēka skrejceļš. Un kopā nevar dzīvot tikai bērnu dēļ. Mani Iveta joprojām uzrunā, tāpēc es nevaru iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc man būtu jāskrien ap stūri un vēl kas jāmeklē. Tas izklausīsies banāli, bet man joprojām trakoti patīk Ivetas dibens. Sievai nav jābūt tikai bērnu mātei, bet arī vīrieša sievietei un mīļākajai.
Par to esmu pārliecināts – vīrietis izskatās tāds, kāda viņam blakus ir sieviete, un otrādi. Ja uz manu sievu atskatās citi vīrieši un priecājas par viņas skaistumu, tas ir lielākais kompliments, kāds vien var būt! Un es esmu pārliecināts, ka tieši tā tas arī ir.
Arī mums ir bijuši brīži, kad viens otram sakām: ej tu pa gaisu, es no tevis šķiršos, meklē sev citu! Simts un vienu reizi tā bijis! Bet tie ir tikai emociju karstumā izteikti vārdi, patiesībā šādu iespēju neesam pat pieļāvuši, es pat iedomāties nevaru dzīvot bez Ivetas un meitenēm. Es Ivetu mīlu, un viss. Bet arī attiecībās savu reizi ir jāaplauž spārni, jānokrīt, lai vēlāk, to izanalizējot un izrunājot, vari saprast, ko turpmāk darīt citādi. Mēs, cilvēki, taču esam emocionālas būtnes ar savām izjūtām un tarakāniem. Neviens nav perfekts.
Iveta: Attiecībās vienam otrs ir gan jāpapildina, gan jāsajūt. Ja Armandam ir slikts garastāvoklis, ja kaut kas nav kārtībā, ne vienmēr viņš to grib izstāstīt. Tad es kā ar knīpstangām velku to no viņa laukā. Kad izrunājamies, saprotam, ka viss būs labi. Tādos brīžos jāsajūt pareizie vārdi, kurus otram pateikt.
Pa šiem gadiem esam ļoti viens ar otru saauguši, mums ir gan mīlestība, gan muļķošanās, gan smiešanās, gan arī, protams, dusmošanās un savu reizi arī pabļaustīšanās.
Armands: Atbildot uz tavu jautājumu, man ģimenē ļoti svarīgi ir gan būt mīlošam vīram un tēvam, gan justies mīlētam. Man patīk būt tētim un vīram, kuru gan mīl, gan savu reizi arī palamā. Jo tāda jau ir tā īstā dzīvošana.
Es novērtēju to, ka bērni gaida mani mājās, sieva pa naktīm sēž pie loga un vaktē, cikos pārradīšos.
Iveta: Es nevaru aiziet gulēt, zinot, ka Armands brauc mājās no kādas attālas pilsētas viens pats, viņam taču arī nāk miegs. Tāpēc ik pa laikam sazvanāmies, esam kontaktā.
Man pašai ģimene ir ļoti svarīga. Pieturos pie tā: ja tev ir ģimene, tad jādara viss iespējamais, lai tas būtu uz mūžu. Es mēģinu ģimeni veidot tādu, kāda man tā labpatiktos, arī bērnus audzinot, piedomāju, lai viņiem netrūktu tas, kā pietrūka man pašai bērnībā.

Piemēram?
Iveta: Es negribu neko sliktu par saviem vecākiem teikt. Nezinu, kādu apstākļu dēļ – viņi nevarēja, tolaik cilvēki citādi domāja, vai bija kāds cits iemesls –, bet man pietrūka kopā pavadītā laika. Tāpēc es cenšos vairāk rūpēties par bērniem, ieguldīt vairāk laika kopā būšanā. Jo laiks tik ātri paskrien. Mazajai meitiņai Ziemassvētkos būs gads, Patrīcijai – divpadsmit gadu. Tas nozīmē, kad jaunākajai būs desmit, visticamāk, Patrīcija jau vairs nedzīvos ar mums. Tāpēc jāizmanto šis laiks, esot kopā ar bērniem. Es nesaku, ka visiem tā jādara, ne visas ģimenes var to atļauties. Bet, par laimi, mēs to varam.

Kā nonācāt līdz modelim, ka Iveta ikdienā nestrādās algotu darbu, bet mājās audzinās bērnus?
Iveta: Par to sākotnēji mēs nerunājām, laika gaitā organiski tā vienkārši notika. Mēs vadījāmies pēc izjūtām.

Jums ir četras meitas. Kā ir atšķīrušās jūsu abu izjūtas, gaidot un auklējot pirmo un pēdējo bērnu?
Iveta: Ar pirmo bija sarežģīti, jo pie pirmā bērna bija grūti tikt. Citi pāri, protams, nevar desmit gadus mazuli sagaidīt, mēs gaidījām tikai divus gadus, bet tas šķita ļoti ilgi, jo mēs tik ļoti viņu gribējām. Savukārt, kad meita pieteicās un piedzima, mēs vairs neiespringām un notikušajam vienkārši ļāvāmies. Visas meitas ir naktīs gulējušas, bet pēdējā ir vienkārši superbēbis – tik pozitīvi smaidīga, ne čīkst, ne raud.
Armands: Ar pirmo jau patiesībā ir visgrūtāk, jo nezini, kā būs. Mums līdz vecākās meitas piedzimšanai bija tikai divi kaķi, par ko rūpēties.
Patrīcija no visām meičām bija visraudulīgākā, bet tāpēc, ka pirmā, jo mēs tad vēl daudz ko nezinājām. Piemēram, Iveta ēda rupjmaizi un dzēra pienu, bet meitai tā dēļ pūtās vēders. Nu, kā lai bērns neraud?!
Arī vēlākos gados, izstiepies vai saraujies, bet vecākā meita pie dažādām neizdarībām noraujas visvairāk. Dažreiz nevietā un tikai tāpēc, ka ir vecākā. Pieļauju, ka mazās meitas to izmanto savā labā.
No savas puses varu teikt, ka man jāpiestrādā pie sarunām ar meitām. Pēdējā laikā bieži dzirdu vārdus: randiņš ar bērnu. Arī randiņš ar sievu ir nepieciešams, bet ar bērniem ir līdzīgi. Īpaši, kad visas ir meičas, tētim ir jābūt foršam čomam, kuram var daudz ko stāstīt. Protams, arī mums ir bijuši puņķi un asaras, nesaprašanās un sabļaustīšanās no manas puses, bet pēc tam es atvainojos un meitenes apskauju. Gribētu, lai tad, kad meitām jau būs savas ģimenes, viņas ar prieku brauc pie mums. Bet to attiecību pamatu jau mēs ieliekam tagad.

Kādi ir jūsu bērnu audzināšanas pamatprincipi?
Iveta: Man šķiet ļoti svarīgi iemācīt meitenēm rūpēties citai par citu, būt atbildīgām par saviem darbiem.
Armands: Arī būt patstāvīgām. Bet jāatzīst, ka mēs paši šad un tad to patstāvību bloķējam.
Iveta: Jā, bet mēs jau arī paši kā vecāki visu laiku mācāmies. Mēs neesam ideāli vecāki, arī mēs kļūdāmies un, kad to saprotam, meitenēm atvainojamies, un atzīstam, ka esam rīkojušies nepareizi.

Varat minēt kādu piemēru?
Iveta: Esam uzstājuši, ka bērniem ir labi jāmācās, ka vajag saņemt atzīmes 8 un 9. Bet tas nav pareizi, tā ir sabiedrības uzspiesta lieta. Bērniem nav jāmācās, lai vecāki varētu palepoties: redz, manējais ir teicamnieks, bet man savukārt aug bērns, kurš ar izcilību beidza klasi. Bet vai bērns tāpēc ir laimīgs? Jā, bērnam ir jāsaprot, kāpēc viņš iet uz skolu, kāpēc svarīgi apgūt mācību priekšmetus, bet viņam nav jādzenas pēc izcilnieka liecības.
Armands: Pagājušais gads atzīmju ziņā vecākajai meitai bija vissliktākais, jo bija pabeigta sākumskola un viņa pati sāka mācīties. Pirmajās klasēs jau vecāki ir tie, kas bērnam sēž blakus pie grāmatām. Bet ir jāļauj viņiem pašiem uzņemties atbildību.
Man šķiet, ka forši ir tas, ka katra meita ir atradusi savu interesi. Vecākās gāja tenisā, bet viņām tas īsti nepatika. Tad Patrīcija pirms četriem gadiem paziņoja, ka grib spēlēt volejbolu, un tagad pati paliek pat uz diviem treniņiem. Eimija aizgāja uz dejošanu, kas viņai ļoti iepatikās, un viņai līdzi „pavilkās” arī trešā māsa. Trešā vēl iet bērnudārzā, bet dejo jau pirmajā kursā, kur iet lielākas meitenes. Katra dara to, kas patīk. Man vispār šķiet, ka tā arī tam jābūt: dzīvē katram ir jādara tas, kas patīk.
Iveta: Tomēr vecākiem no savas puses savu reizi ir arī jāuzspiež uz to, lai bērns iesākto turpina. Jo vienmēr ir kāds posms, kad bērns saka: es to vairs negribu, man apnika. Šim posmam ir jāpalīdz tikt pāri.
Armands: Protams, jo citādi – kam tad tie vecāki ir domāti?! Tā jau arī nedrīkst, ka bērns pēkšņi kaut ko negrib un viņš var nedarīt.
Kuriozi ir tas, ka es dzīvoju hokeja pasaulē un joprojām cilvēkiem nav slinkums paprasīt, vai meitenes hokejā neies. Vai arī: vai nebūs jums vēl piektā bērna, kas varētu kļūt par hokejistu?

Pieļauju, ka šādi jautājumi ir ļoti apnicīgi.
Iveta: Un kā vēl! Citi vēl pie pirmā nav tikuši, bet mums prasa, vai nebūs piektais. Izmantošu iespēju pateikt: piektā mums nebūs. Mums bērnu pietiek. (Smejas.)
Armands: Var jau par to pasmieties, bet galu galā bērnu radīšana taču nav sports, kad tu štancē citu pēc cita!

Kad satikāties, jūs droši vien nedomājāt, ka būsiet vecāki četriem bērniem.
Iveta: Nē, laikā, kad netikām pie pirmā bērna, bija brīdis, kad asaras bira, jo likās – mums bērnu, iespējams, nebūs, tāpēc nevar zināt, vai arī mūsu attiecības nepajuks. Kad piedzima pirmā meita, domājām, ka vajadzētu vēl otru bērniņu.
Armands: Bet, kad piedzima otra meita, domājām to pašu, ko par ceturto: vienkārši nesakām, ka mums bērnu vairāk nebūs. Ar abām jaunākajām meitām bija tā: vienu vakaru parunājām, ka varētu radīt vēl vienu bērnu, tad otru vakaru... Bet, zini, pa priekšu jau iet arī neziņa: kā būs, vai varēsim izdzīvot, vai nebūs tā, ka vēl viens bērns visu apēdīs… (Smejas.) Pieļauju, ka šādas domas pa galvu maļas daudziem pāriem. Jo viens ir nopirkt pārtiku sunim, bet kas cits – nodrošināt vēl vienu bērnu.
Iveta: Man gan šķiet, ka visgrūtāk šo barjeru pārvarēt ar otro bērnu. Tad prātojām, kā tiksim galā ar diviem. Vēlāk jau ir lielāka pārliecība par to, ka būs labi.
Armands: Jā, un tas lielākais pārsteigums ir tas, ka mūsu sirdis ir tik lielas, ka mīlestības pietiek visiem bērniem un vēl pāri paliek.
Iveta: Jā, pēdējā meitiņa tiek pieckārtīgi no visiem ikdienā bučota un aptekalēta.

Kas, jūsuprāt, ir tas foršākais, dzīvojot daudzbērnu ģimenē?
Iveta: Man šķiet, ka ieguvēji ir visi, jo arī bērni iemācās cits par citu rūpēties.
Armands: Daudzbērnu ģimenē tev ir jāmīl visas, tev ir jāpastrīdas ar visām, tev ir jādalās ar visām. Tā ir tāda kārtīga ģimenes dzīve. Mēs esam seši, un tūlīt arī jaunākajai meitai būs savs viedoklis. Un nav jau tā, ka visiem vienmēr viedokļi sakrīt. Ne vienmēr arī brīvajā laikā visi gribam doties vienā virzienā. Ir daudz personību, un katrai ir savas vēlmes. Arī ikdienā – ne visas vakarā grib uzvārīto zupu, arī ar to ir jārēķinās.
Iveta: Nu labi, tā jau arī nav, ka mēs katram izdabātu. Mēs tā nedarām. Ir kas tāds, ko zinām, piemēram, viena neēd kartupeļus, otra – dilles, ar to rēķināmies, bet nav tā, ka katrai vakariņās gatavotu savu ēdienu.
Armands: Tas foršākais daudzbērnu ģimenē ir burziņš. Bērniem kopā spēlēties un būt ir daudz jautrāk. Piemēram, Heidija gaida, kad paaugsies jaunākā māsa. Vecākās māsas dzīvo vienā istabā, pie mums ir jaunākā meita, bet Heidija ir viena savā istabā. Heidija nevar sagaidīt, kad māsa pārcelsies pie viņas, jo tad katru vakaru nebūs jāuzdod jautājums – vai laukā nebūs pērkons? Vienai ir bailīgi.
Meitām ir brālēns, kurš pagaidām ir vienīgais bērns ģimenē. Kā viņš visas māsīcas gaida, kad braucam ciemos! Savukārt, kad dodamies prom, nevar vien no meičām atvadīties. Drīz arī viņam būs māsiņa, un tas ir super.
Kādreiz saka: bērni ir laime. Bet tā jau arī ir. Jo kādēļ tad mēs dzīvojam un strādājam?!
Jā, arī sev, bet lielākoties tomēr cenšamies bērnu dēļ.

Tomēr – jo vairāk bērnu, jo vairāk arī rūpju. Kā jūs sadalāt pienākumus mājās?
Iveta: Mēs visi varam darīt visu. Arī meitas tiek iesaistītas mājas darbu veikšanā. Es esmu tā, kas visu saorganizē, nosaka, kas konkrētos darbus izdara. Piemēram, Armands labprāt gatavo vakariņas. Mājas uzkopšanu mēs sadalām ar lielajām meičām. Armanda kreklus negludinu, viņš pats to dara, savukārt es gludinu visu pārējo veļu, šo to deleģējot arī meitām. Tāpat meitām arī grīdas jāuzkopj un trauki jānomazgā. Ir vecāki, kas bērniem pienes pat ēdienu gultā, bet man tas šķiet absurds. Jā, mēs nezinām, kāda būs pasaule pēc divdesmit gadiem, bet, ja tev tas „iRobot” salūzīs, tu sēdēsi netīrumos?
Armands: Šis ir jautājums par patstāvības veidošanu, arī meitenēm ir jāspēj pieņemt lēmumus un darbi jāizdara bez teikšanas. To svarīgi saprast katram: neviens cits par tevi nerūpēsies, un neviens tavā vietā neko nedarīs. Katram pašam par sevi ir jānes vislielākā atbildība.
Es uzskatu, ka mana atbildība ir nopelnīt ģimenei naudu. Ja cilvēki saka, ka laime nav naudā, es teiktu: nav tā. Bez naudas tu nekur... Esmu pārliecināts: ja vairāk vai mazāk viss ir finansiāli sakārtots, vienam uz otru nav iemesla dusmoties. Kad ir jāsažmiedz josta, gribi vai ne, bet emocijas uzjundī.
Dzīvoju ar pārliecību, ka neviens ne manā, ne Ivetas, ne mūsu bērnu labā neko neizdarīs. Paši vien no sevis esam atkarīgi. Taču katrs pats jau savu dzīvi veido, rada savu apkārtējo draugu un paziņu loku. Es teiktu, ka viss sākas no pareizas attieksmes. Ja tev ar apkārtējiem cilvēkiem attiecības ir labas, vienmēr būs kāds, kas grūtā brīdī pasniegs palīdzīgu roku.

Kā daudzbērnu ģimene valsts atbalstu jūs jūtat?
Iveta: Mums ir „3+ Ģimenes karte”, attiecīgi mums ir atlaides kā iepērkoties, tā arī apmeklējot dažādus kultūras pasākumus.
Armands: Mārupes pašvaldība mums ir vienkārši lieliska. Tīri finansiāli nekustamā īpašuma nodoklim mums ir 90 % atlaide. Mums ir liela mašīna, bet arī ceļu nodoklim mums ir 50 % atlaide. Mēs gan ar Ivetu esam tādi nosacīti slīmesti, jo neesam izurbušies cauri visam, kas mums pienāktos kā daudzbērnu ģimenei. Es gan nekad neesmu arī uzskatījis, ka man vajadzētu pie valdības nama stāvēt ar plakātiem un teikt: tagad kā daudzbērnu tētim dodiet man šito un to. Mēs meiteņu skolā pat par brīvpusdienām neesam interesējušies. Uzskatām, ka mums pašiem savi bērni ir jānodrošina, un par to nesūdzamies. Dzīve Mārupē ir ļoti ērta – ir gan bērnudārzs, gan skola, gan visi pulciņi. Te ir lieliski dzīvot.

Kas vēl jums nepieciešams labai dzīvošanai?
Armands: Katram noteikti jāatrod veids, kā tikai un vienīgi sevi iepriecināt. Man tā ir skriešana, hokeja spēlēšana, kas man sniedz pozitīvu lādiņu. Savukārt Ivetai tā ir hennas zīmēšana.
Iveta: Man patīk arī rotas taisīt, frizūras veidot, likt „meikapu”, reizēm bērniem organizēt jubilejas un tematiskās ballītes. Ar brāļa draudzeni savu reizi esam radījušas arī dekorācijas kāzām. Tās ir lietas, kas man sagādā prieku.
Armands: Visam var atrast laiku, visu var samenedžēt. Jo, ja tev izdodas dzīvot un no tā grūt prieku un sagādāt prieku citiem, tas ir labākais, kas vien var būt.
Ja par mums abiem – mēs esam labi pieslīpējušies. Es zinu, ka man ir Lauva mājās, viņai vajag noteikt ģimenē toni. Savukārt Iveta dzīvo ar kompromisu mednieku Strēlnieku, ar, manuprāt, labāko no divpadsmit horoskopa zīmēm!
Tas, ko varu ieteikt citiem pāriem, īpaši jaunajiem, kas ģimeni vēl tikai sāk veidot, – atcerieties, ka attiecības nenostabilizēsies vienā dienā un arī pēc vairākiem kopā nodzīvotiem gadiem nebūs tā, ka visu laiku būs tikai labi. Jo arī brīnišķīgas melodijas uz klavierēm nevar nospēlēt, tikai bliežot pa baltajiem taustiņiem vien.

Tomēr – jo vairāk bērnu, jo vairāk arī rūpju. Kā jūs sadalāt pienākumus mājās?
Iveta: Mēs visi varam darīt visu. Arī meitas tiek iesaistītas mājas darbu veikšanā. Es esmu tā, kas visu saorganizē, nosaka, kas konkrētos darbus izdara. Piemēram, Armands labprāt gatavo vakariņas. Mājas uzkopšanu mēs sadalām ar lielajām meičām. Armanda kreklus negludinu, viņš pats to dara, savukārt es gludinu visu pārējo veļu, šo to deleģējot arī meitām. Tāpat meitām arī grīdas jāuzkopj un trauki jānomazgā. Ir vecāki, kas bērniem pienes pat ēdienu gultā, bet man tas šķiet absurds. Jā, mēs nezinām, kāda būs pasaule pēc divdesmit gadiem, bet, ja tev tas „iRobot” salūzīs, tu sēdēsi netīrumos?
Armands: Šis ir jautājums par patstāvības veidošanu, arī meitenēm ir jāspēj pieņemt lēmumus un darbi jāizdara bez teikšanas. To svarīgi saprast katram: neviens cits par tevi nerūpēsies, un neviens tavā vietā neko nedarīs. Katram pašam par sevi ir jānes vislielākā atbildība.
Es uzskatu, ka mana atbildība ir nopelnīt ģimenei naudu. Ja cilvēki saka, ka laime nav naudā, es teiktu: nav tā. Bez naudas tu nekur... Esmu pārliecināts: ja vairāk vai mazāk viss ir finansiāli sakārtots, vienam uz otru nav iemesla dusmoties. Kad ir jāsažmiedz josta, gribi vai ne, bet emocijas uzjundī.
Dzīvoju ar pārliecību, ka neviens ne manā, ne Ivetas, ne mūsu bērnu labā neko neizdarīs. Paši vien no sevis esam atkarīgi. Taču katrs pats jau savu dzīvi veido, rada savu apkārtējo draugu un paziņu loku. Es teiktu, ka viss sākas no pareizas attieksmes. Ja tev ar apkārtējiem cilvēkiem attiecības ir labas, vienmēr būs kāds, kas grūtā brīdī pasniegs palīdzīgu roku.

Foto: Artūrs Martinovs

Teksts: Ieva Jātniece