Goda ģimenes gada vēstneši

Armands Simsons, 4 meitu tētis, Goda ģimens gada vēstnesis

„Labi esam iejutušies sabiedrībā gan tad, kad mūsu ģimenē auga tikai viens bērns, gan pašlaik, kad mums jau ir četras meitas. Pieļauju, ka labi jūtamies un varam teikt, ka mums nekā netrūkst, tāpēc, ka dzīvojam Mārupē; šeit ir ļoti laba pašvaldība. Mēs nekad neesam zinājuši, ko nozīmē gaidīt rindā uz dārziņu vai skolu, vēl vairāk – tie atrodas rokas stiepiena attālumā, līdz ar to loģistika ir vienkārša. Līdz ar katru bērnu jūtam ļoti lielu atbalstu, piemēram, mums ir jāmaksā tiešām niecīgs nekustamā īpašuma nodoklis. Tāpat, pateicoties daudzbērnu ģimenes statusam, izejot auto tehnisko apskati, mums maksa par ceļa nodokli ir krietni mazāka nekā vairumam.” 

Aurēlija Anužīte–Lauciņa, 6 bērnu māte, aktrise, Goda ģimenes gada vēstnese

„Ieraugot mani ar sešiem bērniem, cilvēki jūtas pozitīvi šokēti, reizēm pat saķer galvu. Bet tā tas nav tikai Latvijā. Reiz man viens austrietis jautāja: tie visi ir tavējie, tu visus pati dzemdēji?! Un vēlējās ar mums visiem nofotografēties.
Ik pa laikam ar ģimeni dzīvojam Austrijā, tāpēc ir dažas lietas, ko varu salīdzināt. Piemēram, novērtēju, ka Austrijā brīvdienās lielveikali ir slēgti. Tas savukārt sekmē to, ka tiek radītas arvien vairāk izklaides vietas bērniem. Cilvēki vairāk ciemojas cits pie cita, apmeklē pasākumus, kas domāti ģimenēm. Ja lielveikali brīvdienās ir slēgti, tas ir žests no valsts puses: mēs izdarām visu, lai cilvēki brīvdienas pavadītu ar ģimeni. Latvijā ļoti novērtēju gan „3+ Ģimenes karti”, kas nodrošina atbalstu daudzbērnu ģimenei, gan arī sabiedrības attieksmi – kad eju ar savu bērnu bariņu, cilvēki ir ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi.
Lielākoties cilvēkiem šķiet, ka dzīve ar daudziem bērniem ir ļoti sarežģīta, taču tas tā nav. Tikai tagad, kad man pašai ir daudz bērnu, redzu reālo dzīvi – neizpušķotu, normālu, kas ir ļoti skaista. Tas, ko esmu sapratusi līdz ar bērnu piedzimšanu: spēka manī ir daudz vairāk, nekā savulaik domāju. Un nekas nespēj kompensēt to laimi, kad bērni smaida.”

Inga Akmentiņa – Smildziņa, 3 bērnu mamma, Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja, Goda ģimenes gada vēstnese

"Man neapšaubāmi ir visbrīnišķīgākie bērni. Tā būtu jādomā katram vecākam. Zelta mirklis ir tāds, kad tu patiešām esi kopā ar bērnu un nedomā ne par ko citu. Mani bērni noteikti ir gudrāki par mani, viņu domas ir pasakainas. Kaut vai sēdēt un klausīties viņu pārdomās par dzīvi – tas ir vienreizēji! Tas ir zelta mirklis. Sadzirdēt savu bērnu, iepazīt viņu. Man gribētos, lai pēc iespējas vairāk vecāku piedzīvo šos zelta mirkļus ar saviem bērniem."

Agnese Drunka, 3 bērnu māte, radio un televīzijas raidījumu vadītāja, Goda ģimenes gada vēstnese

 "Manuprāt, ar kādu attieksmi Tu ej, tādu arī saņem pretī. Ja ej ārpus mājas un sabiedrībā ar domu, ka mums nekā nav, neviens mūs nemīl un negrib redzēt, tāda pati ir attieksme no apkārtējiem. Bet mēs ejam ar prieku un lepnumu, nevienam neko nelūdzot, vienkārši ejam - tādi kā esam - kā ģimene ar trim bērniem.

Es, protams, nezinu, kā jūtas ģimene, kurā ir 10 bērni. Iespējams, tas ir sarežģītāk nekā mums ar trijiem, no kuriem vecākais tomēr jau ir pieaudzis cilvēks. Bet man šķiet, ka mēs kā sabiedrība esam toleranti, arī infrastruktūra šobrīd ir sakārtota tā, lai ģimene ar bērniem varētu doties ārpus mājas un nebūtu "četrās sienās" ieslēgta. Arī cilvēki vairāk ceļo un redz to atšķirību, kāda ir ārpus valsts, kur mazus bērnus un ģimenes uzpasē un uzrauga. Man kā mammai ar trim bērniem sajūta ir ļoti laba. Gan mani respektē, gan arī manus bērnus."

Pēteris Leiškalns, 12 bērnu tēvs, sociālo tiesību eksperts, Goda ģimenes gada vēstnesis

"Man ir Latvijas situācijai nepieklājīgi daudz bērnu, tāpēc es par to skaļi nerunāju. Tas, ko mēs šodien neiedodam bērniem, tad nežēlīgi atsaucas uz nākotni. Pašai sabiedrībai ir ļoti būtiski, lai bērns normāli attīstītos un būtu darba darītājs nākotnē un nodokļu iemaksu veicējs, nevis aŗi vēlāk tiktu uzturēts no citiem nodokļu maksājumiem. Pēdējos gados arī politiķiem ir nākusi atskārsme, ka 90tajos gados ne sevišķi labvēlīgā attieksme pret ģimenēm ar bērniem ir devusi ļoti negatīvus rezultātus mūsdienās, īpaši uz nākotni vērstus, jo demogrāfijas politikā ir ļoti svarīgi, ko Tu darīji pirms 20-30 gadiem."

Kristiāna Tēberga, 7 bērnu māte, Goda ģimenes gada vēstnese

„Liela problēma, ar ko saskaras daudzbērnu ģimenes, ir dzīvojamā platība. Nopirkt dzīvokli – tas daudzbērnu ģimenei ir nereāli, bet arī īrēt ir sarežģīti. Lielākoties sludinājumos ir frāze: izīrējam dzīvokli cilvēkiem bez bērniem un mājdzīvniekiem. Kad mūsu ģimene nonāca grūtībās, pašvaldība piedāvāja dzīvojamo platību, kura nepārsniedz 50 kvadrātmetrus, kas daudzbērnu ģimenei ir pilnīgi nepiemērota. Savukārt saņemt valsts atbalstu pirmā mājokļa iegādei arī ir sarežģīti, ja ģimenē ir tikai viens pelnītājs, jo otrs vecāks ikdienā rūpējas par bērniem.”

Baiba Ozola – 10 bērnu mamma, Goda ģimenes gada vēstnese. 

„Manuprāt, Latvijā trūkst pasākumu, kas būtu paredzēti ģimenēm ar bērniem un kuros tiktu celta ģimenes vērtība. Daudzas daudzbērnu ģimenes nerunā par savām vajadzībām, jo baidās no apkārtējo reakcijas un vārdiem: paši dzemdējāt, paši tad arī tieciet galā.”

Ilmārs Mežs, 6 bērnu tēvs, demogrāfs, Goda ģimenes gada vēstnesis

"Daudzbērnu ģimenes ir Latvijas valsts un tautas ilglaicības pamats. Ja pirms gadiem ar saviem pirmajiem bērniem, pa Rīgu pastaigājoties ar ratiņiem, es neatceros īpaši, ka es būtu saticis vēl kādu tēti ar ratiņiem, tad tagad vedot jaunākos bērnus ar velosipēdu, man pat liekas, ka tētu ir tikpat daudz kā māmiņu. Dosim savas sēdvietas, iecelsim ratiņus, palaidīsim pa priekšu, kur varam. No tā gan mēs labāk jutīsimies, ka esam palīdzējuši, gan arī šiem jaunajiem cilvēkiem tas būs patīkams atspaids."

Līga Liepa–Kivilande, 5 bērnu mamma, dūla, Goda ģimenes gada vēstnese

"Es laikam uzsvērtu šo Goda ģimenes iniciatīvas projektu, jo tas ir devis tādu - valstisku vispārēju atzīšanu, ka mēs jūs redzam, mēs jūs novērtējam."

Jēkabs Rēdlihs, 2 bērnu tētis, audzis 4 dēlu ģimenē

"Ģimene un bērni pats svarīgākais, kas mums ir. Šo domu noteikti man ir ieaudzinājuši vecāki mūs, 4 brāļus audzinot.

Kad pasaule nāca mūsu pirmais bērns, tikai tad pa īstam sapratu, kas ir beznosacijumu milestība un ka es kā vecāks esmu viņam pats svarīgākais un vērtīgakais cilvēks uz šīs pasaules. Un, manuprāt, tas ir tas, kas sabiedrībai būtu jānovērtē, ka mēs saviem bērniem un bērni mums ir VISS!
Dažreiz ir skumji lasīt stāstus, ka bērniem jāgaida rindās pie ārstiem vai uz mācību iestādēm, tas, manuprāt, ir tas, kas neļauj teikt, ka mēs esam draudzīgi ģimenēm. Prieks redzēt atjaunotus bērnu laukumiņus, kuru skaitam, protams, vajadzētu pieaugt. Un ir patīkami, ka aizvien vairāk restorāni sāk aizdomāties par kārtīgu rotaļlaukumu ieviešanu. Vēl man ieteikums teātriem - būtu tik jauki, ja arī tur būtu kāda pieskatīšanas iespēja bērniem, jo tas noteikti būtu pieprasīts pakalpojums. Taču pats galvenais, lai mums ir laimīgi un atpūtušies vecāki un priecīgi bērni!"

Madara un Andris Biedriņi, Goda ģimenes gada vēstneši

"Katrā valstī ir savi plusi un mīnusi. Ja šķiet, ka Latvijā ārstu pakalpojumi ir dārgi, tad Amerikā šīs izmaksas var pareizināt ar desmit. Par to pārliecinājos katru reizi, kad Emīls slimoja. Man nepatika arī pati medicīnas sistēma: ārstiem saslimšanu gadījumos ir tikai divas zāles, kas tiek izrakstītas – tailenols un antibiotikas. Tāpēc uz Ameriku līdzi vedu zāļu somiņu, ko pa vasaru biju sapirkusi Latvijā. Ja bērns saslima, zvanīju un konsultējos ar ārsti Latvijā.
Taču arī Latvijā ir lietas, ko gribētos mainīt. Viena no tām – izglītības sistēma. Vienalga vai runa par Ameriku vai Angliju, vai Somiju – tur bērni uz skolu iet ar prieku. Es gribētu, lai arī Latvijā skolēni mācītos ar prieku un netiktu psiholoģiski sodīti par to, ja viņiem kaut kas nesanāk. Piemēram, Emīlam padodas viss, kas saistīts ar matemātiku, bet rakstīšana viņam nevedas. Protams, ir jāturas kaut kādos rāmjos, bet man gribētos, lai skolotāji respektē to, ka bērnam visi priekšmeti nevar padoties vienlīdz labi."