Kāpēc Latvijā ir neiecietība pret bērniem?

Pret bērniem ar policiju
Latvijā līdz šim veikti vairāki pētījumi ar mērķi noskaidrot, kā cilvēki izjūt sabiedrības attieksmi pret ģimenēm ar bērniem? Lielākoties aptaujātie to novērtē ar atzīmi 7. Tomēr ir virkne cilvēku, kas to vērtē krietni zemāk un viņiem ir konkrēti stāsti un pamatojums, kāpēc, runājot par sabiedrības attieksmēm, viņi ir noskaņoti krietni pesimistiskāk. “Pētījuma ietvaros mums bija intervija ar pašvaldības policistu, kurš izstāstīja vairākus gadījumus no savām darba gaitām. Piemēram, reiz pašvaldības policiju izsauca kaimiņi, kuriem traucējis, ka blakus esošajā dzīvoklī naktīs bieži no miega uztrūkstas un raud zīdainis, kuram tobrīd nāca zobi. Tāpat ir bijuši gadījumi, kad policiju lūdz ierasties daudzstāvu māju iedzīvotāji, jo viņiem traucējot, ka bērni pagalmā spēlē futbolu un par daudz trokšņojot. Policista stāstītais liek domāt par to, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu sabiedrības attieksmi pret bērniem,” situāciju ieskicē sociālo procesu pētniece Ilze Mileiko.

Foto: sociālo procesu pētniece Ilze Mileiko.

Arī forumos, kuros savstarpēji pieredzē dalās kā topošās, tā jaunās māmiņas, bieži izskan stāsti par piedzīvoto sabiedriskajā transportā – nereti grūtnieces ar acīmredzamiem punčiem stāv kājās, kamēr citi pasažieri, kas varētu dot vietu, izliekas viņas neredzot. Vai notiek vēl ļaunāk – grūtniecei liek justies vainīgai, ka viņa aizņēmusi sēdvietu. “Arī pati, kad gaidīju bērniņu, saskāros ar situāciju, kad uz mani veca kundze kliedza, lai palaižu viņu apsēsties, jo viņai grūti. Pieņemu, ka viņa nebija tik acīga, lai redzētu, ka esmu astotajā grūtniecības mēnesī, bet tam pat nav nozīmes, jo šādā situācijā grūtniece situāciju izjūt pavērstu pret sevi,” stāsta Ilze Mileiko.

Neiecietība raksturīga viscaur mūsu sabiedrībā
Ir virkne indikatoru, kas liecina, ka valsts un pašvaldības līmenī atbalsts ģimenēm ar bērniem pamazām uzlabojas. Tiek rīkoti dažādi pasākumi, ģimenēm ar trim un vairāk bērniem pieejama 3+ karte, kas sniedz dažādas priekšrocības – iespēju iegūt dažādas atlaides gan iepērkoties, gan apmeklējot kultūras pasākumus. Arī individuālajā līmenī attieksme pret ģimenēm ar bērniem pamazām uzlabojas, tomēr vienlaikus jāatzīst – mūsu sabiedrībai joprojām raksturīga neiecietība vienam pret otru.
“Neiecietība bāzējas pašās attiecībās, taču tā raksturīga viscaur mūsu sabiedrībā. Ja skatītos otrādāk, kāda ir sabiedrības attieksme pret veciem cilvēkiem, mēs redzētu, ka arī viņi cieš no iecietības trūkuma. Neiecietība nav vērsta tikai pret vienas grupas cilvēkiem. Diemžēl Latvijā nav iedibināta prakse vienai grupai iestāties par citas grupas interesēm un vajadzībām. Arī politika tiek veidota savstarpēji pretnostatot dažādu cilvēku grupu vajadzības: latviešus pret krieviem, studentus pret pensionāriem, māmiņas ar bērniem pret pensionāriem. Piemēram, Itālijā, Spānijā, Grieķijā situācijās, ja, piemēram, valsts paziņo par pensiju samazināšanu, ielās iziet gan pensionāri, gan studenti, gan arī strādājošie. Šajās valstīs pastāv dažādu sabiedrības grupu solidaritāte. Mums ir vēlme izdzīvot, bet tas notiek pretstatot vienam otra vajadzības, kas arī ir iemesls neiecietībai. Diemžēl neiecietība raksturīga arī citām postpadomju telpas valstīm,” secina Ilze Mileiko.

Kā situāciju mainīt?
Agrāk, īpaši padomju gados, uz dažādiem sabiedriskiem pasākumiem mazi bērni tikpat kā netika ņemti līdzi, bet ja tika, tad viņus kušināja un norāja. Viņiem bija jāuzvedas tā, it kā viņi nemaz nebūtu bērni. Mūsdienās situācija lēnām mainās, pateicoties tam, ka vecāki uzdrīkstas, piedzimstot bērnam, nevis atteikties no savas dzīves, bet turpināt to dzīvot, ņemot bērnus visur līdzi. Sabiedrība šādā veidā mainās līdzi, jo tā pierod, ka bērni teju it visur ir klātesoši. Jā, viņi savu reizi patrokšņo, bet citādi nekādu lielu ķibeli nerada. Protams, stāsts ir arī par to, ka arī vecākiem ir jāspēj uzlikt robežas, lai bērni augtu par cilvēkiem, kuri ciena arī citu cilvēku vajadzības. Tikai šādā veidā, kad dažādas cilvēku grupas viena ar otru rēķinās, var veidoties solidaritāte un iecietība.

Kam vēl jāmainās, lai ģimenes Latvijā justos labi?

Ļoti svarīga ir vide, lai tā bērniem un ģimenei ar bērniem būtu draudzīga. Piemēram, ja ir kafejnīca, tad tajā tiek iekārtots bērnu stūrītis, kurā viņš reāli var darboties – spēlēt tur uz vietas esošas spēles, krāsot krāsojamās grāmatas, zīmēt.
Būtu labi, ja darba devēji Latvijā padomātu par elastīgākām darba iespējām. Piemēram, par to, lai mazu bērnu vecāki varētu strādāt attālināti. Jo praksē pierādīts, ka tas nekādā veidā neietekmē darba kvalitāti.
Pašvaldībām vairāk jādomā par dažādiem neierastiem bērnu pieskatīšanas risinājumiem. Latvijā vidēji 30% pieaugušo strādā arī naktīs. Lielākoties runa ir par sabiedrībai svarīgām profesijām – tie ir policisti, ugunsdzēsēji, medmāsas. Viņiem parasti ir nelielas algas, bet arī viņu ģimenēs aug bērni. Kā zināms, naktīs bērnudārzi nestrādā. Arī šajā gadījumā iezīmējas sabiedrības divkosīga attieksme – no vienas puses mums šie speciālisti ir vajadzīgi, bet no otras puses tiek uzskatīts, ka viņiem pašiem jāparūpējas par savu bērnu pieskatīšanu.

Par Latvijas Goda ģimenes gadu
Atzīmējot Latvijas valsts simtgadi, 2018. gads izsludināts par Goda ģimenes gadu. Gada moto: „Laiks bērniem! Latvija ceļā uz ģimenei draudzīgāko sabiedrību”. Latvijas Goda ģimenes gadā ir plānoti daudzveidīgi pasākumi, lai pateiktu paldies un godinātu ģimenes, kurās jau aug bērni, kā arī ir iecerētas aktivitātes, kas veicinātu sabiedrības izpratni par nepieciešamību kļūt par ģimenei ar bērniem draudzīgāku sabiedrību. Latvijas nākotne ir tiešā veidā atkarīga no tās bērniem, tāpēc ne tikai vārdos, bet arī darbos jāapliecina – laiks bērniem!
Vairāk informācijas: https://www.laiksberniem.lv, Facebook.com/GodaGimenesGads, Instagram/GodaGimenesGads.