Lielās ģimenēs ir daudz grūtību, bet vēl vairāk – prieka!

“Mums abiem ar vīru Uldi, ģimeni veidojot, bija līdzīga izpratne – kārtīgā latviešu ģimenē jāaug vismaz trim bērniem,” stāsta Inga. “Kad vecākajiem brāļiem bija 7 un 9 gadi, ar vīru runājām, ka pienācis laiks radīt trešo bērniņu. Ļoti vēlējāmies, lai tā būtu meitiņa. Mēs paši ar vīru gan nenākam no daudzbērnu ģimenēm – man ir brālis un arī vīram ir brālis. Taču mums abiem vienmēr šķitis – ģimenē bērniem vajadzētu būt vairāk par diviem, lai kopā ir jautri, mīļi, cits citu atbalstītu.

Pirmais bērns mums ar vīru bija pārsteigums, otrais tika plānots un trešais – vēl vairāk plānots. Pēdējās grūtniecības sākumā radās aizdomas, ka mums varētu būt dvīņi, jo ļoti strauji auga vēders, tāpēc ārste jau 12.grūtniecības nedēļā mani nosūtīja uz sonogrāfiju. Atceros, kad man paziņoja par trīnīšiem, aizkustinājums bija tik liels, ka asaras bira, neko nespēju pateikt. Bet nevienu brīdi nedomāju, ka tagad nu gan būs ārprāts! Iespējams tāpēc, ka jau psiholoģiski biju sagatavojusies tam, ka gaidāmi dvīņi, dzirdot, ka būs vēl arī trešais, man šķita – nu, labi! Vienīgais, uz ko cerēju – kaut mums būtu vismaz viena meitiņa.

Vīrs tobrīd bija reisā Vācijā un es, iznākusi no ārsta kabineta, steidzu viņam zvanīt. Vīram sacīju: ja tu pašlaik brauc, tad piestāj malā! Atceros, ka vīrs satraukti vaicāja, vai viss ir kārtībā? Atbildēju, ka viss kārtībā, tikai mums nav gaidāms viens, bet gan trīs bērni. Uz brīdi iestājās klusums un tad vīrs noteica: labi, cīnīsimies un tiksim galā."

Dabas brīnums
"Par to, kā fiziski tiksim galā, uztraukuma man nebija vispār, drīzāk satraucos par veselību. Ap sesto grūtniecības mēnesi devos dekrēta atvaļinājumā, jo darbs bija sēdošs un tādēļ jutu stipras muguras sāpes. Arvien grūtāk kļuva arī staigāt. 7. mēnesī ārsti arī konstatēja, ka placenta kļuvusi ļoti plāna, tāpēc meitenēm varēja sākt trūkt skābeklis – bija jābrauc uz slimnīcu veikt ķeizargriezienu.

Trīs dienas pēc dzimšanas meitiņām bija jāatrodas Stradiņos – divām māsiņām bija nepieciešama atrašanās inkubatorā, pēc tam turpmāko nedēļu pavadījām Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Tai laikā meitenes pierada pie noteikta gulēšanas un ēšanas ritma, ko ievēroja arī turpmāk mājās. Meitenes bija ļoti rātni bērni – neatceros, ka viņas būtu daudz raudājušas, vai ka viņām būtu kas kaitējis. Bet, protams, lai trīnītes vienu pēc otras naktīs pabarotu, tas prasa ilgu laiku. Tāpēc pirmo pusgadu diennaktī gulēju vidēji četras stundas. Vīrs, par cik ir šoferis tālbraucējs, mājās ir reti, tāpēc arī palīdzēt daudz nevarēja. Pārsvarā ar visu tiku galā viena ar dēliem, kā arī reizi pa reizei mums palīdzēt atbrauca vīra vecāki. Arī viņiem tas nebija vienkārši, jo vīra vecāki dzīvo no mums patālu – Jaunpilī. Taču arī abi dēli bija lieli palīgi – viņi gan autiņbiksītes māsām nomainīja, gan piena pudelīti pieturēja, gan vienu māsu vaktēja, kamēr es divas autosēdeklīšos nesu uz auto, kad vajadzēja braukt pie dakteriem vai puišus vest uz treniņiem. Abi puiši no agra vecuma iet hokejā. Kad viņus bija jāved uz treniņiem, māsiņas vienmēr bija līdzi: silti sasegtas gulēja hallē autosēdeklīšos, kamēr es turpat blakus skatījos, kā puišiem sokas spēlē. Tiklīdz meitenēm palika gadiņš, visas sāka staigāt. Un nebija tā, ka katra skrien uz savu pusi. Kā vienu pasauca, visas nāca un tā tas ir vēl šobaltdien.

Mūsu trejmeitiņas ir īsts dabas brīnums: Marta un Māra – vienas olšūnas bērni, bet Maija – otras olšūnas. Maija ir ļoti atšķirīga no māsām, bet Marta un Māra ir tik līdzīgas, ka praktiski neviens nevar atšķirt, viņas pat vecvecāki jauc. Arī bērnudārzā grupas biedri un audzinātājas abas meitenes tā arī neiemācījās atšķirt. Man ir citādi – kad meitas bija maziņas, viņas pat pēc raudāšanas atšķīru. Un arī tagad ir tā – pirmajā acu uzmetienā abas šķiet teju vienādas, tomēr, kad ieskaties, redzi, kura ir kura. Pasaulē nav divu pavisam vienādu cilvēku. Un arī raksturi visām māsām ir atšķirīgi."

Bērni ir liels prieks
"Sevi mēdzu pieķert pie domas: nu kā vecāki, kuriem ir tikai viens bērns, var čīkstēt!? Ar visu var tikt galā: var ar vienu un var ar pieciem bērniem. Galvenais tikai, lai visi ir veseli. Abi dēli, acīmredzot, pateicoties sportam, ļoti reti ir slimojuši un arī tad tikai vienu, divas dienas. Un meitiņas tāpat – uzsākot bērnudārza gaitas, slimoja biežāk, bet līdz piecu gadu vecumam imunitāte uztrenējas un nupat nekādu slimošanu tikpat kā vairs nav.

Pēc būtības esmu liela optimiste, parasti skatos uz dzīvi pēc principa: krūze ir pa pusei pilna, nevis tukša.
Man pašai dzīve gan nav bijusi viegla. Mamma nomira, kad man bija nepilni divi gadiņi – viņu neatceros. Pēc mātes nāves tētis mūs ar brāli izšķīra: brāli viņš paņēma pie sevis, bet es paliku pie vecvecākiem. Kad man bija astoņi gadi, vecāmāte nomira un tad mani pie sevis paņēma krustmāte ar krusttēvu, viņiem savu bērnu nebija. Vēlme pēc kuplas ģimenes man ir jau no mazotnes. Acīmredzot šādi vēlējos kompensēt to, kas man pašai bērnībā visvairāk trūka. Mājās man pat kaķis nav tikai viens, bet viņu ir trīs.

Manuprāt, lielākā daudzbērnu ģimenes vērtība ir tā, ka cilvēki ir atbalsts viens otram, ka visi viens otru mīl, uzticas. Ar šādām vērtībām audzinu arī bērnus. Jau pašlaik ir tā, ja vienai meitai piedāvā konfekti, viņa vienmēr to paprasīs arī māsām. Brāļi bieži brauc hokeja turnīros un arī viņi naudiņu ne tikai sev kārumos iztērē, bet vienmēr ko garšīgu atved arī māsām. Bērni neaizmirst viens par otru. Par to man milzīgs prieks, jo man pašai ļoti pietrūka tuvas attiecības ar brāli. Tikušies esam, bet viņš kā daudzi ir prom ārzemēs un ciešākas attiecības mums nav izdevies izveidot. Bioloģiskajam tēvam ir sava ģimene un es arī neuzbāžos: kad viņš grib, piezvana, apmēram reizi piecos gados."

Mums neviens neko nav parādā
"Prieks, ka mums ar vīru ir izdevies izveidot ciešu ģimeni. Es redzu arī to, ka patiesi visas vēlmes piepildās. Kad vīrs bija prom garajos reisos, grūtākais bija periods, kad meitiņas sāka iet dārziņā un es atgriezos darbā. Tobrīd strādāju maiņu darbu: bija dienas, kad strādāju līdz deviņiem desmitiem vakarā, tāpat man bija jāstrādā brīvdienās, bet tad vecākais dēls un vecvecāki palīdzēja māsiņas pieskatīt. Pašlaik dēli paši iet uz treniņiem, man vairs nav jāskrien viņus izvadāt pusdienas pārtraukumos. Tāpat sapratu, ka maiņu darbs neder lielai ģimenei, ja tēvs ir regulāri prom. Tāpēc pašlaik strādāju apdrošināšanas kompānijā BTA – darba vieta atrodas blakus mājā, man ir labs darba laiks un no darba brīvas brīvdienas. Es to ļoti novērtēju.

Tā kā puikas spēlē hokeju, lai sagādātu ekipējumu, gadā katram jāparedz apmēram 1000 eiro. Tāpat dēli vismaz divreiz gadā piedalās turnīros, arī tam nepieciešama apmēram tikpat liela naudas summa. Bet tāpēc jau tētis mums ir šoferis tālbraucējs un arī es nevaru atļauties dzīvot mājās, lai kā to varbūt gribētos. Jo bērniem viss ir jānodrošina. Redzam, ka meitenēm patīk slidošana, tāpēc šogad domājam viņas sākt vest uz šorttreku.

Meitenes šoruden sāks iet skolā un brāļi viņām ir labs piemērs: abi puikas ne tikai sporto, bet arī labi mācās. Kā reiz mācībām lielākā motivācija ir sports. Uz to arī treneris uzstāj un visus vaktē: ja pasliktinās sekmes, tad treniņos piedalīties var, bet turnīros vairs nē. Tā jaunie hokejisti cenšas. Mēs ar Uldi arī neesam vecāki, kas visu pasniedz uz paplātes: ja bērniem salūzis telefons un viņi grib jaunu, vai ir vēlme pēc jauna velosipēda, tas jānopelna ar labām sekmēm mācībās.
Mans lielākais dzīves prieks ir mani bērni. Viņu dēļ jau mēs dzīvojam. Atceros, ka šogad februārī man bija plaušu karsonis, ļoti slikti jutos un tādos brīžos mani uzmundrināja bērni, kuri apķērās ap kaklu un teica: “Mammīt, mēs tevi ļoti mīlam”.

Es nekad neesmu uzskatījusi, ka bērnus audzinu tāpēc, lai vēlāk viņi man palīdzētu. Mani audžuvecāki uzsvēra, ka es visu mūžu būšu viņiem parādā. Par sevi varu teikt – man neviens, ne bērni, ne vīrs, ne valsts neko nav parādā. Bet tai pat laikā es droši zinu, ka šādos brīžos, kad būšu smagi slima, būs vismaz viens, kas man pados ūdeni."

Astoņpadsmitā kāzu jubileja
"Visi bērni ir jau paaugušies, tāpēc ir jāatlicina laiks arī mums ar vīru. Dēli aizbrauc uz laukiem palīdzēt vecvecākiem, bet mēs abi tikmēr varam aizbraukt kādā ceļojumā vai es vīram līdzi reisā: viņam nav viegli vienam būt tik ilgi prom no ģimenes. Puikas savukārt paceļo, kad brauc uz hokeja nometnēm un turnīriem.

Ar vīru esam kopā jau divdesmit gadus, šogad nosvinējām astoņpadsmito gadu kāzu jubileju. Kā jau katram pārim, arī mums ir saulaini un ne tik saulaini brīži. Bet visas nesaskaņas var izrunāt, nav jāmet spuras gaisā vai jāapvainojas vienam uz otru.

Šo gadu laikā esam spējuši viens otrā novērtēt gan mīlestību, gan spēju rūpēties citam par citu. Vīrs noteikti novērtē arī manu optimismu. Reizēm, kad viņam rokas nolaižas, jo darbs ir smags, es viņu uzmundrinu. Savukārt es viņā novērtēju izturību, jo nav viegli izturēt ne tikai tālo un ilgo prombūtni, bet arī mūs visus saturēt kopā.

Audzinot bērnus mums abiem ir bijis svarīgi būt stingriem, jo visatļautība nevar būt, taču vienlaikus ļoti mīlošiem un saprotošiem. Mums svarīgi, lai no mums nevis baidās, bet mums uzticas, izstāsta to, kas bērnus nomāc. Vecākiem vienmēr jājūt, kā ar katru bērnu apieties un runāt. Piemēram, vecākais dēls ir prātīgs un uzņēmīgs, bet tāpat jau viņš vēl ir jāpieskata. Es neko neuzspiežu, viņš var pieņemt savus lēmumus, bet es ar viņu daudz runāju un līdz ar to viņa lēmumos arī es savu pirkstu esmu pielikusi (smejas)."

Ar bērniem ļoti jātrenē pacietība: labāk pateikt desmit reizes, bet mierīgi, nevis kliegt. Tāpat bērniem vajag visu izskaidrot."

Nebaidīties no nākotnes
Valsts atbalstu esam jutuši. Piemēram, valsts mums piešķīra vienreizēju pabalstu par trīnīšu dzimšanu, pateicoties tam varējām nopirkt lielāku mašīnu, lai visi varam sasēsties vienā auto un aizbraukt kur vajag.

Ikdienā izmantojam arī ģimenes 3+ karti, kas paredz atlaides par sabiedriskā transporta pakalpojumiem, kultūras pasākumiem, arī iepērkoties veikalos. Tas ko vēl varētu vēlēties – lai lielāks valsts atbalsts būtu jūtams brīžos, kad daudzbērnu ģimenei nepieciešams iegādāties jaunu mājokli. Kaut ar kredīta dokumentu noformēšanu! Jo, ja ir daudz bērnu un abi vecāki strādā, ir grūti tam atrast laiku.

Tomēr kopumā man šķiet, ka vecākiem ir nevis jāgaida liela palīdzība no valsts, bet pašiem jāspēj nodrošināt nepieciešamo saviem bērniem.

No savas pieredzes citiem pāriem varu droši teikt: nebaidieties no nākotnes, jo katrs bērniņš saviem vecākiem ir liels prieks un katrā bezizejā ir izeja. Šai pasaulē jau nav nekā svarīga par mīļajiem cilvēkiem apkārt – galvenais ir turēties vienam pie otra, atbalstīt un novērtēt to, kas mums ir.”