Normālā daudzbērnu ģimenē par egoistu izaugt nav iespējams! SARUNA

Inga: – Latvijas simtgades gads ir pasludināts par ģimenes gadu. Tā sauklis “Laiks bērniem! Ceļā uz ģimenēm draudzīgāku sabiedrību!” un mērķis – aktualizēt bērnu kā vērtību. Ansim ir četri bērni, Santai arī tūdaļ būs tikpat (Saruna notika īsi pirms mazās Ģertrūdes piedzimšanas. - Jauns.lv), bet man ir trīs, kas Latvijā jau tiek uzskatīta par daudzbērnu ģimeni. Vai esat saskārušies ar cilvēku neizpratni, apbrīnu par bērnu skaitu jūsu ģimenē?

Santa: – Jā, noteikti! Lielāko izbrīnu rada daudzbērnu vecāki, kuri ir jauni un joprojām aktīvi strādā un darbojas. Nesen sociālajā tīklā Instagram izveidoju aptauju, kurā sekotājiem bija iespēja uzdot man jautājumus, un viens no populārākajiem bija, kā es visu pagūstu. Parasti to jautā sievietes, kurām ir viens bērns, un viņām šķiet, ka bērni paņem ļoti daudz laika un enerģijas.

Ansis: – Viņas aizmirst, ka bērni cits citam palīdz augt un attīstīties. Un katrs bērns ļauj ieraudzīt citas dzīves nianses un kaut ko iemāca. Piemēram, Santa ir gājusi četrās universitātēs, bet Inga – trijās. Protams, ir laika rāmji, naudas daudzums un emociju krātuve, kas ir jāvelta bērnam, bet bērns arī uzlādē, ne tikai izlādē.

Santa: – Man arī liekas, ka bērni veido paši savu komūnu, kurā cits par citu rūpējas, taču prasa arī ārkārtīgi daudz enerģijas.

Ansis: – Esmu pamanījis, ka vīrieti ar lielu bērnu baru apbrīno, bet sievietei tas it kā ir dabiski – rokassomiņa, iepirkumu maisiņš un apkārt kliedzoši bērni. Vainīga ir sieviete, ja nevar savaldīt savus sabiedrībā kliedzošos bērnus. Vīrietim jau nav jāiesaistās...

Santa: – Jā, vīrietis parasti ir tas malacis.

Ansis: – Piemēram, mana sieva izvairās kāpt sabiedriskajā transportā ar bērniem. Latvietim, kurš ir pieradis dzīvot plašumā un savā burbulī, šī vide ir pārāk maza. Nerunāsim par “slavenajām” vecmāmiņām – pensionārēm, kurām, teorētiski, būtu jābūt visiecietīgākajām pret bērniem...

Santa: – Arī es esmu saskārusies ar nosodošiem skatieniem sabiedriskajā transportā, ja bērni konkrētajā mirklī “nemāk uzvesties”. Jautājums par sabiedrisko transportu ir ļoti sensitīvs. No vienas puses, grūtniecei 9. mēnesī ir ļoti smagi, bet – no otras – viņa konkurē ar vecajiem cilvēkiem.

Inga: – Sabiedriskais transports ir mūsu mazās Latvijas esence, kur izkristalizējas problēmas sabiedrībā.

Santa: – Diemžēl ļoti retu reizi kāds palīdz iekāpt transportā ar ratiem.

Inga: – Atceros to šoku, kad pirmo reizi ar bērnu ratiņiem izgāju uz ielas un sapratu, ka nekur netieku iekšā. Reiz pat iestrēgu mazā koridorītī pie aptiekas ieejas – labi, ka viena sieviete pamanīja mani ar ratiņiem un atvēra durvis. Tobrīd man sāka birt asaras!

Santa: – Pagājušajā vasarā ar pusgadu veco Frīdu bijām Itālijā. Visu ceļojuma laiku šajā valstī jutāmies tik gaidīti – pretimnākošie smaida un priecājas par manu bērnu! Jutu, ka bērns ir vērtība. Arī kafejnīcās čīkstošs bērns nav problēma, jo tur ir cita attieksme.

Inga: – Mums ir ieaudzināts liels mīts par to, ko bērnam nozīmē uzvesties “labi” un “slikti”. Normālam, psihiski veselam bērnam ir dabiski kustēties un būt dzīvīgam. Ja bērns stāv kā zaldātiņš, tas drīzāk liecina par problēmu viņā vai ģimenē.

Santa: – Pirms došanās ar bērnu uz sabiedriskām vietām, noteikti ir jāizvērtē, cik piemērota būs šī vieta. Piemēram, ir noteikti restorāni, kur labāk neiet ar bērnu, jo beigās visi jutīsies nelaimīgi – gan vecāki, gan bērns, gan citi apmeklētāji.

Inga: – Ansi, tu pieminēji, ka katrs bērns ir kā universitāte. Ko jums ir iemācījuši bērni?

Ansis: – Esmu kļuvis daudz iecietīgāks. Piemēram, pirms divām dienām 3x3 nometnē Krāslavā mans dēls aizslēdza visas stikla durvis un rezerves ieeju no iekšpuses. Sēž un ķiķina. Neviens netiek uz koncertu! Sākumā es sadusmojos, bet pēc tam sāku domāt – vai es nebūtu tā darījis? Būtu! Tas ir smieklīgi? Ir! Viņš jau nevērtē savu rīcību no sabiedrības pareizo un nepareizo normu viedokļa, bet gan no savas – bērna jautrības – viedokļa.

Vai mēs varējām to paredzēt un pret to nodrošināties? Nē! Kurš zināja, ka viņa galvā kaut kas tāds varēja ienākt? Tajā brīdī es sapratu, ka tā nebija ļaunprātība. Bērni atklāj tavus slāņus – motivē būt sirsnīgākam, atklātākam, patiesākam. Es cenšos būt zaļais pirāts, bet mans dēls ir izaudzis par īstu zaļo teroristu! Viņš ir gatavs terorizēt cilvēkus, kas nešķiro atkritumus. Es varu tikai pamācīt.

Santa: – Ja esi pateicis bērniem rīkoties kaut kā konkrēti, viņi tevi ļoti pieskatīs.

Ansis: – Godīgi sakot, vienatnē braucot ar riteni, mēdzu šķērsot ielu pie dzeltenās mirgojošās gaismas, bet bērnu klātbūtnē tā nekad nerīkojos. Tas ir mazs sadzīvisks piemērs, kas attiecas arī uz lieliem un filozofiskiem jautājumiem. Tu kļūsti labāks cilvēks bērnu dēļ un viņu klātbūtnē. Un ne tikai sociālo normu dēļ. Viņu pašu dēļ.

Santa: – Man bērni ir iemācījuši plānot laiku un režīmu. Meitu saucam par control-freak, jo viņas mīļākais jautājums ir: ko mēs šodien darīsim? Esmu spiesta savu laiku kvalitatīvi plānot – piespiesties iet ārā, dzīvot aktīvāk, labāk. Otrs – solīt un izdarīt. Es to pieprasu no viņiem, un attiecīgi viņi no manis.

Tā ir sistēma, kas daudzu gadu garumā labi strādā. Ģimene ir maza kopiena, kurā ir savi nosacījumi. Jo lielāks bars, jo vairāk ir vajadzīgi noteikumi. Ja tu tos izvirzi bērniem, vienā brīdī viņi, mācoties no tevis, sāks tos izvirzīt pret tevi. Tas ir ļoti labi – ielikt gan sevi, gan bērnus zināmā rāmītī.

Trešais – mācām bērniem rūpēties ne tikai pašiem par sevi, kā maziem egoistiem, kas viņiem ir ļoti raksturīgi, bet arī par otru. Savu šķīvi jau katrs var aiznest, bet, tiklīdz jānes brāļa šķīvis, uzrodas jautājums: kāpēc man? Tad es prasu, kāpēc man ir jāgatavo jums visiem. Tā mēs funkcionējam, jo esam komanda.

Inga: – Man pašai par sevi lielākais pārsteigums bija bezgalīgais pacietības mērs. Tagad, domājot, jā vai nē ceturtajam bērnam, es jūtu, ka mans pacietības mērs ir sācis tukšoties.

Ansis: – Pirmajam bērnam vienmēr jābūt tīram, perfekti saģērbtam – nedod, Dievs, kaut ko uzgāzīs virsū. Pie trešā bērna zini – mierīgi aiziesi mājās, noģērbsi netīrās drēbes un vienkārši ieliksi veļas mašīnā. Vai mūsdienās, kad ir veļas mašīna, ir par ko pārdzīvot?

Santa: – Kad skatos uz vecākiem, kuri iespringst par bērnu apģērbu, gribas pateikt, lai vienkārši nevelk tās drēbes!

Ansis: – Reiz sieva mani pieķēra sakām pirmajam bērnam, lai nekāpj peļķē ar gumijniekiem. Kad tad var kāpt? (Smejas.) Mums ir ieprogrammējies tik daudz aizliegumu, bet es cenšos tos izslēgt. Atlaižot pārspīlēto kontroli, saprāta robežās, mēs pārstājam izniekot enerģiju un laiku mazsvarīgām lietām. Daudzi jautā, kā tiekam galā ar četriem bērniem. Katliņā, kurā vārām rīsus, vienkārši pielejam vairāk ūdens un pieberam vairāk rīsu.

Inga: – Bet tās mutes, ko nomazgāt, kļūst vairāk!

Ansis: – Jā, bet vecākā jau ir paaugusies un mazgā muti pati.

Inga: – Vai ir viegli būt daudzbērnu vecākam Latvijā?

Ansis: – Es nespēju iedomāties savu ģimeni ar vienu bērnu. Protams, plānojot vasaras piedzīvojumus vai aizejot uz restorānu, ir jārēķinās, ka izmaksas būs lielākas. Mēs esam iemācījušies daudz rūpīgāk plānot aktivitātes. Sieva ir kļuvusi par mūsu ģimenes tūrisma aģentūru, kas naktīs meklē lētās aviobiļetes. Raugoties no materiālā viedokļa, mirkļa lēmumi ir mazāk iespējami.

Santa: – Uz dažādiem galamērķiem ir jādodas dažādos sastāvos. Piemēram, tikko devāmies ceļojumā tikai ar lielāko bērnu, mazākos atstājot mājās, lai varētu viņam veltīt visu uzmanību, kuras ikdienā mēdz pietrūkt. Jebkur doties pilnā sastāvā, pat uz pludmali, ir izaicinājums.

Inga: – Cik emocionāli grūti vai viegli tas ir pašam?

Santa: – Jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Arī man gadās retas izņēmuma dienas, kad attopos slinkumā, taču vienā mirklī tas kļūst nogurdinoši. Jo vairāk guli, jo vairāk gribas gulēt. Tāpat ir arī ar darbošanos.

Inga: – Santa, bildēs sociālajos tīklos vai žurnālos tu vienmēr izskaties tik skaista, un šķiet, ka tev viss padodas tik viegli...

Santa: – Tā ir man raksturīga dzīves izjūta, ko nevar iemācīt. Mēs ar vīru cenšamies visam pieiet ar zināmu vieglumu un dzīvot skaisti. Uzklājam galdu, sasēžamies kopā. Mums ir svarīgi, lai attiecības nav sasteigtas.

Ansis: – Nevarētu teikt, ka Latvijā viss ir neiespējami un slikti. Ārzemēs pat viens bērns ir liela uzdrīkstēšanās un luksuss. Mēs nevaram ne matemātiski, ne emocionāli atļauties tādus noteikumus kā ārzemēs, ja vēlamies, lai Latvija pastāvētu arī pēc simts gadiem. Lielākā daļa ārzemju ģimeņu mūs apskauž par divām lietām. Pirmā ir pusotru gadu garais dekrēta atvaļinājums (citviet Eiropā tas ir trīs mēneši, ASV – tikai piecas nedēļas), un otrā – pulciņi un ģimenes pabalsti, kuros ietilpst arī brīvpusdienas, pagarinātās grupas, atlaides un pēcstundu nodarbības.

Inga: – Runājot par attieksmi ceļā uz ģimenēm draudzīgāku sabiedrību, vai varat nosaukt divas, trīs jomas, kurās mums būtu jāaug? Citreiz šķiet, ka sabiedrības doma mainās lēni, bet paskatieties uz pozitīvo piemēru ar smēķēšanas aizliegumu kafejnīcās un restorānos! Sabiedrība ir gatava iet uz priekšu, tikai jānorāda virziens.

Ansis: – Latvijā viss var mainīties diezgan ātri. Šobrīd aizvien vairāk redzu cilvēkus, kuri lasa šampūna sastāvu, pirms to ieliek grozā, nevis skatās uz cenu. Tāpat ir arī ar pārtiku. Esam lūzuma posmā. Mums ir salīdzinoši liela strādājošo cilvēku daļa, kuri var izvēlēties produktu atbilstoši savām vēlmēm, nevis vadoties pēc zemākās cenas. Par galveno vērtību ir kļuvusi veselība un cieņa pret dabu, un tas būs liels ieguvums ģimenēm. Priecājos, ka mazdārziņu kultūra attīstās kā relaksācijas veids.

Santa: – Par prioritātēm kļūst kopējā veselība un ģimenes izglītība. Esmu pamanījusi, ka vecāki ļoti stingri seko līdzi bērnu ēdienkartei gan privātajās, gan valsts skolās.

Ansis: – Vēl sabiedrību ievērojami ir mainījuši nosacītie sistēmas bērni. Aizvien vairāk dzirdu lieliskus piemērus, kad ir izdevies bērnus ar nelieliem veselības traucējumiem integrēt parastās skolās, nevis aizsūtīt uz specializētu skolu. Man tas šķiet liels solis cīņā par labāku sabiedrību – tolerēt, nevis izoperēt no sabiedrības.

Caur ģimenes dažādības akceptēšanas stāstu sabiedrība daudz ko iegūs. Zinu, ka manus bērnus saskarsme ar līdzdraugiem, kuriem piemīt psihiski vai fiziski traucējumi, ir izaudzinājusi par labākiem cilvēkiem. Viņi būs tie, kas paturēs durvis mammai ar ratiņiem, pat nepadomājot, ka izdara kaut ko īpašu.

Inga: – Man šķiet, ka šajā ziņā esam tikai sākumposmā...

Santa: – Piemēram, par autismu ir sākts runāt tikai pēdējo gadu laikā. Mūsu ģimenē ir astoņus gadus veca meitene ar autismu, tāpēc ļoti labi zinu, ar ko viņas ģimene saskaras ikdienā, un redzu nākotnes vīziju. Ir svarīgi skaidrot, kas tas ir un no kā rodas, jo cilvēki baidās no nezināmā.

Bērni ir daudz pieņemošāki nekā viņu vecāki un pieaugušie. Piemēram, Andrejs trenējas kopā ar puisi, kuram, iespējams, ir Dauna sindroms. Kad pārspriedām viņa sajūtas, izrādījās, ka viņam šis puisis patīk – ir ārkārtīgi jauks un daudz draudzīgāks par pārējiem. Tas, cik veselīga attieksme pret cilvēkiem būs iemācīta bērnam, ir atkarīgs no ģimenes.

Inga: – Ir grūti radīt “normālu” attieksmi, ja šie bērni tiek izoperēti no sabiedrības un nolikti atsevišķā kastītē. Nesenā sarunā bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs atzina, ka Latvijā trūkst bērnu psihiatru, kā dēļ veidojas milzīgas rindas. Viņš arī akcentēja, ka dažkārt vecāki ir zinošāki par speciālistiem, jo ļoti atbildīgi pašizglītojas. Iekļaušana ir viens no lielajiem posmiem, kas ir vajadzīgs mūsu sabiedrībai, bet vēlos minēt vēl vienu pozitīvu piemēru.

Šogad sesto gadu rīkojam Tēva dienas festivālu. Kad pirms desmit gadiem sākām aktualizēt šo tematu, nācās ieguldīt lielu darbu, lai pārliecinātu atbalstītājus, ka šie svētki ir vajadzīgi un ka ir nepieciešams aktualizēt tematu par tēvu un bērnu brīvā laika pavadīšanu. Šobrīd Tēva dienas festivālā piedalās daudzi Latvijas bērnudārzi, un tos apmeklē tūkstošiem cilvēku. Arī uz ielām redzam vairāk tētus ar bērniem. Kas vēl būtu jāizdara, lai sabiedrība kļūtu ģimenei draudzīgāka?

Ansis: – Man kā riteņbraucējam un cilvēkam, kurš ir bijis ar klibu kāju un staigājis ar bērnu ratiņiem, ir ļoti daudz priekšlikumu attiecībā uz pilsētvides plānošanu. Jāsāk ar elementārām pamatfunkcijām – uzbrauktuvēm, nobrauktuvēm, iebrauktuvēm. Dīvaini, ka no biznesa viedokļa par to tiek maz domāts.

Piemēram, Doma baznīcā, kur ir labākā akustika Ziemeļeiropā, ir iekārtots bērnu stūrītis. Baznīca saprot, ka ar pozitīvu attieksmi pret bērniem tiks piesaistīta visa ģimene. Arī airBaltic pirms pacelšanās izdala krāsojamās grāmatiņas bērniem. Tās nav tikai rūpes par klusumu un pasažieru ērtību, bet uzskatāms attieksmes žests.

Inga: – Skaidrs, ka pilsētā vēl ir jāiegulda daudz darba...
Santa: – Šoferu skatieni, kad mēs ar bērniem lēni šķērsojam ielu, velkot līdzi krokodilu un tādejādi traucējam ātrāk izbraukt krustojumu, ir ļoti nepatīkami...

Ansis: – Nezinu, vai esat pamanījuši, ka daudzu muzeju cenrāžos ir norādītas ieejas biļešu cenas ģimenēm kā 2+1 (divi vecāki un viens bērns) vai 1+2 (viens no vecākiem un divi bērni), pat neparedzot, ka ģimene var būt lielāka. Pārējiem bērniem tiek piedāvāts iegādāties atsevišķas biļetes, kas neatbilst sākotnējam konceptam par ģimenes apmeklējuma atlaidi. Es, protams, pasmejos un samaksāju, taču šāds attieksmes jautājums mani sarūgtina. Par laimi, ir izdevies mainīt šo situāciju draudzīgajā Rīgas Biržas muzejā.

Santa: – Es nezināju, ka esam daudzbērnu ģimene, līdz Botāniskajā dārzā mūs par to informēja. Todien mums pienācās brīvbiļete, un tas bija patīkami.

Ansis: – Daudzbērnu ģimenēm ir diezgan daudz bonusu! Vai tev ir 3+ ģimenes karte?

Santa: – Nav...

Ansis: – Klausies, tu baigi bremzē! (Smejas.) Varētu braukt uz Liepāju vai uz Positivus ar autobusu, saņemot atlaidi par biļetēm. Saprotu, ka lielākā daļa daudzbērnu ģimeņu brauc ar automašīnām un visas šīs atlaides nelieto, taču Ģimenes karte ir kā simbolisks žests.

Inga: – Sākām runāt par sabiedrisko transportu un mazo Latvijas esenci tajā. Kā to varētu izmainīt?

Santa: – Nekā! Veco paaudzi vairs nepārmācīsi.

Ansis: – Es domāju, ka šīs attieksmes pamatā ir vientulība. Mūsdienās ir arī zināma pāraprūpes tendence, un tās dēļ vecākā paaudze uz mums skatās kā uz frīkiem. Redzot pārpucētu bērnu, kas tiek vests uz neskaitāmiem pulciņiem, viņiem šķiet, ka mēs nozogam bērnam vienkāršu bērnību ar sasistiem ceļiem un rotaļāšanos draugu lokā. Un tad viņi kļūst derdzīgi pamācoši.

Klāt vēl nāk nerealizētie sapņi un neapskaužamā dzīves pieredze. Vienlaikus domāju, ka, kļūstot par iekļaujošāku sabiedrību un līdzdarbojoties, pārstāsim skatīties ar aizdomām uz ikvienu, kurš pienāk parunāties ar tavu bērnu. Atceros, kad pirmo reizi aizbraucām ar mazu bērnu uz kādu no Vidusjūras valstīm, es ar šausmām skatījos uz cilvēkiem, kuri nāca klāt apčubināt manu bērnu.

Santa: – Pie mums, Latvijā, personīgās robežas lauciņš ir ārkārtīgi liels – nedrīksti pieskarties svešam.

Ansis: – Ir jāuzspridzina uzticības-neuzticības burbulis. Reiz ar vienu no bērniem nonācu Rīgas Bērnu slimnīcā. Kamēr manējais gulēja, aizgāju uz blakus palātu palasīt pasaku puisītim no bērnunama, kurš jau trīs dienas šūpojās uz gultas, cenšoties sevi nomierināt, jo viņam nebija neviena apmeklētāja. Ieskrēja māsiņa un sāka mani dzīt prom, it kā es būtu pedofils.

Atjokoju, lai nofotografē mani, lai būtu drošāk. Pret sievieti tādas attieksmes nebūtu! Šī neuzticība un bailes citam pret citu ietekmē attieksmi pret ģimeni. Vai varu uzticēties sievietei kafejnīcā, lai pievaktē bērnu, kamēr aizeju uz tualeti? Nē, viņa noteikti nozags!

Ir jāatbrīvo nosacītā spriedze “mēs – jūs” starp ģimenēm un cilvēkiem bez ģimenēm, kuri mūs ielenc un ne vienmēr izprot. Piekrītu arī Santas argumentam, ka cilvēkiem ir jāpārdomā, kur iet un neiet ar maziem bērniem. Vari uz to vietu aiziet pēc gada vai tad, kad nākamnedēļ būs sarunāta auklīte.

Inga: – Vai, ja esi sapratis, ka atnāci uz nepareizo vietu, laikus aiziet.

Ansis: – Neviena biļete nav tik dārga, lai nenopirktu nākamo bez bērna.

Inga: – Pabeidzot sarunu, vai varat padalīties ar jaukiem mirkļiem, kurus esat piedzīvojuši kopā ar bērniem šovasar?

Ansis: – Jau septīto gadu dodamies uz daudzbērnu ģimeņu nometni 3x3. Sirsnīguma līmenī tas ir THE mirklis. Ir tik patīkami visiem kopā sasēsties pie galda, kas ikdienas skrējienā ne vienmēr izdodas! Gandarījums un laime rodas, redzot, ka bērni attīstās.

Santa: – Šovasar mēs nekur nebraucām svinēt Jāņus, jo man ir vajadzīgs zināms komforts bērniņa gaidīšanas laikā. Biju ļoti patīkami pārsteigta, cik saprotoši vecākie bērni izturējās šajā situācijā, noliekot malā savas intereses un vēlmes, spējot saskatīt prieku citādā laika pavadīšanas veidā.

Vēl viens emocionāls mirklis bija, kad Andrejs atnāca pie mums uz Modernistu un pats sāka darboties bez norādēm. Ļoti cenšamies bērnos ieaudzināt darba pēctecību un iesaistīt savā uzņēmumā. Ļoti ceru, ka Latvijā būs aizvien vairāk tādu ģimeņu un darbības sfēru, kur bērni pārņems vecāku uzņēmumus.

Ansis: – Tieši vakar deviņus gadus vecais dēls jautāja, cik maksā par zāles pļaušanu. Es viņam biju nopircis zāles pļāvēju uz baterijām, lai palīdz vecmāmiņai, un tagad, kad ir iemanījies to darīt labi, domā, kā pārvērst šo nodarbi biznesā. Arī meita jau otro gadu plāno atvērt kafejnīcu mūsu Bauskas mājā, jo ir novērojusi, ka vasarās tai garām staigā daudz tūristu, dodoties uz Bauskas pili. Man tāds lepnums! Saku: jā, darām!

Santa: – Jāļauj bērniem izpausties. Kad 30. maijā svinējām pēdējo skolas dienu, Maija ar Andreju bija ārā uztaisījuši pašgatavotas limonādes stendu. Viņi tā priecājās par savu nopelnīto naudu! Nestāvēju blakus, ļāvu darboties pašiem, un viņiem nācās sevi pārvarēt un komunicēt ar cilvēkiem. Tiesa, atradās garāmgājēja, kura jautāja – vai tas ir saskaņots?!

Ansis: – Nav pasaulē nekā vieglāka kā audzināt svešus bērnus un vadīt valsti pie televizora ekrāna! (Visi smejas.)

Santa: – Lielā ģimenē ir spēks, jo cits citu atbalsta.

Ansis: – Liela ģimene novērsīs to drausmīgo egoismu, kas pieaug sabiedrībā ar katru paaudzi. 21. gadsimtā mēs esam diezgan izteikti egoisti un vientuļnieki, tāpēc kļūstam aizvien egoistiskāki. Runājot par daudzbērnu ģimenēm, bieži vien rodas nelabvēlīgas vides priekšstats, taču tikai astoņi procenti no daudzbērnu ģimenēm Latvijā ir nosacīti alkoholiķi. Normālā daudzbērnu ģimenē par egoistu izaugt nav iespējams, jo vienmēr ar kaut ko ir jādalās – laiku, uzmanību, resursiem, pīrāgiem...

Inga: – Ar šiem jaukajiem stāstiem beidzam sarunu! Es atbalstu visu, ko sakāt.

 

Foto: Toms Norde, speciāli žurnālam "OK"

Avots: žurnāls "OK"