Tā Latvijas simtgadi svin 10 bērnu ģimene

Katru gadu pirms Lāčplēša dienas t.s. patriotu nedēļā mēs pie virsdrēbēm piespraužam valsts karoga lentītes un svinīgai noskaņai nēsājam to visu novembri. Lāčplēša dienā mēs ik gadu dodamies lāpu gājienā ar svecēm, lāpām un nelielu valsts karodziņu. Gājiens noslēdzas ar svinīgu koncertu pie Lāčplēša pieminekļa.

18.novembra vakarā mēs visi kopā dodamies uz pilsētas centru apskatīt skolēnu un skolotāju kopā izveidotos apsveikumus no sarkanām un baltām svecītēm – krāšņas latvju zīmju kompozīcijas. Arī mēs tad noliekam savas svecītes pie Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa. Parasti bērni paņem līdzi arī kādu nelielu Latvijas karodziņu, kuru lepni tur rokās visu koncerta laiku, kur tas skaisti plīvo. Āra svinīgā koncerta laikā viņi labprāt pakavējas pie ugunskura, lai sajustu kopības sajūtu un nodziedātu kādu dziesmu kopā ar pārējiem.

Svētku koncerta izskaņā ir salūts, ko mēs kopā noskatāmies. Pēc salūta mēs dodamies mājās uz svētku vakariņām, kurās ir kādas latviskās klasiskās garšas: kartupeļi ar štovētiem kāpostiem un desiņām. Un desertā - kāds stāsts par ēdiena rašanos vai amizants atgadījums ar to mūsu bērnībā. Uz galda ir klasiskā latviešu iecienītās torte “Kristīne” vai “Cielaviņa”, vai cepumi “Žagariņi”, kurus mēs ar omīti bērnībā bieži cepām, vai saldējums “ POLS”, kādu mums ar brāli opis veda no Rīgas uz laukiem par zemeņu lasīšanu. Interesanti, kā viņam izdevās avīzēs un mugursomā sapakot saldējumu tā, ka pēc stundas brauciena vilcienā tas brīnumainā kārtā vēl nebija izkusis.

Nesen pagatavojām biezpiena un cepumu kūku, kuru izrotājām ar marmelādi Latvijas karoga krāsās.

Kādreiz mēs aizbraucam arī uz mūsu senču kapu vietām, lai izteiktu pateicību par nosargāto valsti un iegūto brīvību, par to, ka iemācīja mums būt savas valsts patriotiem un krietniem ļaudīm.

Pagājušajā gadā tētis Māris izaicināja sevi Latvijas dzimšanas dienai par godu piedalīties skrējienā “Izskrien Latviju”. Viņš kopā ar citiem patriotiski noskaņotiem skrējējiem noskrēja 18 km – pa mežiem, ielām, brienot pāri grāvjiem un upēm. Latvijas kontūra tika izskrieta. Un bija milzīgs gandarījums par paveikto.

Pārējā ģimene ar valsts karogiem un lāpām rokās dienu pirms svētkiem izskrējām mazo Latvijas kontūru pa Jelgavas pilsētu (apmēram 5-6 km). Arī šogad plānojam pirms svētkiem “izskriet Latviju” Jelgavā.

Divatā ar Māri šogad plānojam piedalīties taku skrējienā “Patriots” Ložmetējkalnā, lai roku rokā noskrietu 8 km un kopā uzzinātu par karavīru dzīvi, kāda tā bija, cīnoties Latvijas brīvības cīņās.

Valsts svētku vēlajos vakaros mēs parasti spēlējām kādu patriotisku galda spēlei (jautājumu spēli “Latvija” vai vārdu likšanas spēli “SCRABBLE”). Ja ir kāda interesanta latviešu filma, tad mēs to visi kopā noskatāmies.
Šogad, domājot par valsts simtgadi, arī mēs prātojām, ko mēs kā ģimene varētu uzdāvināt savai Latvijai.

Gribējām iestādīt 100 ozolus, bet nebija vietas, kur to varētu izdarīt. Tomēr vienu ozolu mēs iestādījām. Savā kāzu gadadienā valsts simtgadei par godu mēs kopā ar ģimeni iestādījām savu dzimtas ozolu Smuku muižas dzimtas koku alejā. Tas bija neaizmirstams notikums. Mazo kociņu kā dāvanu mēs saņēmām Tēva dienas pasākumā Rīgā, Vērmanes dārzā, un tad domājām, kur mēs to varētu iestādīt. 2017. gadā, apceļojot Latvijas skaistākās pilis un muižas, mēs pamanījām Smuku muižā jauno ģimeņu iestādīto dzimtas koku aleju. Un nolēmām, ka mūsu ozols arī varētu kuplināt šo dzimtas koku aleju.
Izvēlējāmies dienu, kad visi varējām būt klāt pie koka stādīšanas, un devāmies uz Smuku muižu. Diena bija saulaina un jauka. Bija īsta svētku noskaņa, jo mēs visi bijām kopā, kas gadās visai reti, jo lielākie jau studē Rīgā un retāk atbrauc pie mums ciemos. Un tādas dienas ir tiešām svētki, kad pilnīgi visa ģimene kopā satiekamies.
Tiklīdz kociņš bija ielikts zemē, Dievs to ļoti sirsnīgi aplaistīja ar stipru lietu un ar ledainu krusu pieplacināja zemi ciešāk ap tā saknēm.
Neskatoties uz visu, bijām ļoti gandarīti, ka kociņš nu var augt kā dāvana Latvijai simtgadē. Un kā dārga pateicība ģimenei, ka visi kopā draudzīgi sadzīvojam, viens otru iepriecinot un stiprinot.

Tad domājām uzdāvināsim Latvijai 100 labus darbus. Tikai nezinājām, kādus un kur veikt to uzskaiti. 
Līdz beidzot nolēmām - uzdāvināsim veselus bērnus un sevi pašu. Kopā ar ģimeni nolēmām piedalīties visas “MANS SKRĒJIENS LATVIJAI” skrējienos. Bijām tādi kā šī skrējiena vēstneši.  “Mans skrējiens Latvijai” notika 7 skaistākajās Latvijas pilsētās: Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē, Valmierā, Jelgavā, Ventspilī un Siguldā. Ik reiz, kad skrēju, es domāju par katru no šīm pilsētām, lūdzos par tās iedzīvotājiem, saticību, mieru un labklājību. Tas bija kā tāds misijas skrējiens. Un tā katra mūsu ģimenes pārstāvja noskrieto kopā saskaitot, jau varētu sacīt, ka pusssimts labu darbu tomēr ir realizēts. Par ko arī pašiem ir milzīgs prieks un gandarījums. 

Vēl mēs šajā gadā sapratām, ka skaistākie dabas skati nav jāmeklē aiz valsts robežām. Un tāpēc šogad izaicinājām sevi iespēju robežās doties apceļot 100 mūsuprāt skaistākās Latvijas vietas. Domājām šīs vietas iemūžināt fotogrāfijās un pierakstīt, kas tās ir, kur atrodas un kad tur ir būts. Jo tik unikālā Latvijas daba ik dienu mainās. Rīt tā jau var nebūt tāda kā šodien. Pierādījums tam ir tas, ka Inčupe Saulkrastos maina savu gultni vairāku gadu garumā. Nesen bijām Cenu tīreļa takā, Līgatnes dabas parkā, Cīrulīšu dabas takās, apbrīnojām Zvārtes iezi un apjūsmojām Sarkanās klintis, klausījāmies Rūcamavotu, kurš tiešām rūca iztekot no pazemes, iepazinām Cēsu veco un jauno pili un izložņājām Veczemju klintis un ar patiesu apbrīnu apjūsmojām akmeņaino Tūjas jūrmalu, priecājāmies par Saulkrastu Balto kāpu un Inčupes gultnes mainīgo atrašanās vietu, bijām vētrainajā Liepājas karostas molā un mazpazīstamajā Kazdangā atklājām pastaigu taku pāri Dzirnezeram, kur vēlajā rudenī vērojām putnus. 

Šogad kā ģimene piedalījāmies orientēšanās sacensībās un apbraukājām mazpazīstamas vietas savā novadā. Tas bija tik aizraujoši uzzināt par tautiešiem, kuri cenšas celt mūsu lauksaimniecību, amatniecību un tautsaimniecību un ir īsteni savas zemes patrioti. Gluži kā todien mūsu ģimenes komanda. 

Svētdien visi kopā gatavosim Annas izdomātu svētku kūku. Dosimies uz pateicības dievkalpojumu, pēc tam vakariņosim un iesim uz salūtu.
Šogad abi ar Māri izlēmām uzdāvināt bērniem Latvijas karodziņa nozīmītes, kuras ir sirds formā, lai viņi tās nēsā visu novembri un varbūt arī ikdienā. Tā katru dienu sev atgādinot valsts senumu un simtgades dienu un atcerētos katru dienu nodzīvot ar Latviju sirdī.