8. klases skolniece: Mana mīļākā koka stāsts par manu ģimeni

Manas mājas pagalmā aug vītols, kurš jums pastāstīs par kādu sirsnīgu, draudzīgu, čaklu ģimeni. Vītolu iestādīja mana vecmāmiņa. Izvēle nebija nejauša. Vītols latviešu folklorā minēts kā Māras koks, bet Māra - augstākā Māte - ģimenes sākums, ģimenes pamats. Varbūt tāpēc mūsu ģimene ir tik kupla un stipra. Manai vecmāmiņai ir 6 bērni, man ir māsa un 3 brāļi, 5 brālēni un 3 māsīcas.

Tālāk lai stāsta vītols.
Esmu parasts vītols. Augu pie lielas mājas, kur diendienā tiekos ar tās iemītniekiem, izdzīvoju līdz ar viņiem priecīgās un skumjās dienas. Esmu priecīgs, ka augu tieši šeit, kur rūpējas viens par otru, kur rūpējas arī par mani.
Redzu, ka šajā ģimenē visi darbi tiek darīti kopīgi. Aiz mājas ir plašs lauks, kur lielie brāļi un tētis strādā ar traktoru. Mamma ar meitenēm ravē dārzu. Kad meitenes nogurst, brāļi viņas pavizina traktorā.

Vasaras vakari ir visjaukākie. Kad saulīte debesīs sāk slīdēt uz leju, ģimene pārrodas mājās. Laikam bijuši peldēties- meitenes slapjiem matiem, puiši nes peldriņķus un piknika grozus. Visi ir patiesi priecīgi - riņķo ap mani, pieglaužas. Brāļi spēlējas ar mazajām māsām, aplej viņas ar ūdeni, arī par mani viņi atceras- manas saknes dabū veselu spaini veldzējošā ūdens. Vēlāk visi iekrīt mīkstajā zālītē, kas aug man apkārt, un smejas. Tad zem maniem nu jau kuplajiem zariem klāj vakariņu galdu, kurina ugunskuru, cep zefīrus, kopīgi dzied vai uzspēlē futbolu.

Ziemā, kad visapkārt ir baltas kupenas un ārā ir auksti, liekas, ka neviena nekur nav. Bet te pēkšņi- skaļas gaviles, priekpilni kliedzieni- man pie kājas atripo liela, balta sniega bumba. Tur mani draugi ceļ sniegavīrus un pikojas. Mani sastingušie zari un mana koka sirds uzreiz atmaigst. Es dzirdu viņu smieklus. Viņi braukājas ar ragavām un taisa sniega eņģeļus.

Tad pienāk diena, kad visi staigā skumjām sejām, ir apklusuši smiekli. Brāļi ir jau pieauguši - viņiem ir jāstrādā. Puiši dodas uz ārzemēm pelnīt naudu. Viņi apiet apkārt mājai, pakavējas pie manis, tad visa ģimene sapulcējas pie mašīnas. Visu acīs ir asaras, jo viņi negrib pamest viens otru. Viņi cieši sadodas rokās un apskaujas.
Kad brāļi aizbrauc, kādu laiku ir klusums. Neviens neiet ārā spēlēties. Reizēm tikai varu dzirdēt viņu sarunas, skumjas pēc brāļiem.
Tā paiet ilgāks laiks, kad kādu dienu dzirdu: ‘’Šodien atbrauc brāļi!’’

Visi iet ārā, stāv ceļa malā un ar nepacietību gaida savus mīļos. Rūc mašīna, tā apstājas, izkāpj puiši. Visi skrien viens otram pretī un lec klēpī, gāžas gar zemi un raud no laimes. Viņi viens otru nebija redzējuši vairāk kā četrus mēnešus. Šī ģimene atkal ir kopā, viss atkal ir kā agrāk. Es priecājos līdz ar viņiem. Vējš šūpo lapas manos zaros, arī mani draugi putni dzied vēl skanīgāk. Esmu laimīgs, ka dzīvoju kopā ar šo ģimeni.

Vītola mūžs nav ilgs – katrs atsevišķs stumbrs dzīvo aptuveni 100-120 gadu. Tad stumbrs satrup un atmirst, tomēr parasti saglabājas jaunās atvases, kas izaug par jauniem kokiem. Līdzīgi ir ar cilvēka mūžu - to nodzīvojis, cilvēks mirst, bet paliek bērni, mazbērni - jaunās atvases. Es ļoti ceru, ka mēs- jaunā paaudze- arī laidīsim jaunās atvases, kuras augs un kuplos tepat, mūsu senču mājās - Galēnos.

Autore: Agate Stafecka