Audžuģimene no Kokneses: Mīlestībā ir jādalās

Ieva ir Kokneses Ģimenes atbalsta dienas centra vadītāja, bet Andis nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Viņu ģimenē aug trīs atvasītes un Ievas māsas meita. Saruna ar Ievu noritēja pagājušā gada decembrī pirms Ziemassvētkiem.

Ziemassvētki Ievas Ūtēnas ģimenē Kokneses pagasta „Liepiņās” ir gaidīti svētki, kad mājās ienāk piparkūku smarža, un ik vakaru trīs čakli Ziemassvētku rūķi gatavo svētku rotājumus. Arī savā darbavietā - Kokneses Ģimenes atbalsta dienas centrā Ieva māca mazajiem svētku gaidītājiem uzburt Ziemassvētku brīnumus. Ievai laimējies piedzimt 21. decembrī, īsu brīdi pirms baltākajiem svētkiem gadā, bet viņas vārdadienā spoži iemirdzas svētku egle, jo klāt ir Ziemassvētku vakars!

Vai mīlestība atveda uz Koknesi?
Ar Andi iepazinos laikā, kad jau biju absolvējusi Latvijas Universitātē ekonomikas fakultāti, biju starp darba meklējumiem un vēloties vēl labāk papildināt angļu valodas zināšanas, biju nolēmusi doties uz Londonu, kur gandrīz gadu strādāju par auklīti vienā jaukā vācu ģimenē, tādējādi uzlabojot arī savas vācu valodas zināšanas. Tā bija milzīga pieredze bērnu audzināšanā, valodas apguvē un kultūras iepazīšanā. Izturējām attiecību pārbaudi gan dzīvojot šķirti, gan kopā un, atgriežoties Latvijā, 2007. gada 21. jūlijā mēs salaulājāmies Kokneses luterāņu baznīcā. Šogad nosvinējām 10. kāzu gadadienu.

Pa šiem desmit gadiem jūsu ģimene ir kļuvusi kuplāka un jums ir sava māja, kur bērniem augt veselīgā lauku vidē.
Sākumā mēs dzīvojām Rīgā, kur esmu strādājusi gan bankā, gan darbā pie projektu vadības. Kad gaidīju vecāko dēliņu Markusu, sapratām, ka gribam savam bērnam veselīgāku vidi. Sākumā dzīvojām Aizkrauklē, bet nu jau sešus gadus esam koknesieši. Markusam ir deviņi gadi un viņš mums pagaidām ir vienīgais skolnieks, kuram lielākā aizraušanās ir piedalīšanās bagiju sacensībās. Mūsu princesītei Emīlijai ir četri gadiņi un viņa apmeklē bērnudārzu, bet jaunāko dēlēnu Evertu vēl pieskata mūsu omītes, bet arī viņš drīz dosies uz bērnudārzu. Mums ir ļoti laimējies ar mammām, kuras mums ļoti palīdz bērnu audzināšanā.

Šis gads ir bijis jauniem izaicinājumiem bagāts, esi sākusi strādāt Ģimenes atbalsta dienas centrā un ir iegūts audžuģimenes statuss.
Šis ir manējais - Gaiļa gads un esmu dzimusi Strēlnieka zīmē, tas nozīmē man visu laiku jābūt kustībā. Akli neticu horoskopiem, bet astroloģiskos vēstījumos ieklausos. Kaut gan uzdrošināšanās kļūt par audžuģimeni nav šī gada lēmums. Jau pirms kāzām mums ar vīru bija redzējums, ka mums būs kupla ģimene, kurā augs trīs savi bērni, un pie labvēlīgiem apstākļiem mēs varētu savā ģimenē izaudzināt vēl kādu citu bērniņu. Lai beidzot mēs sāktu rīkoties, es piedzīvoju kādu notikumu, kas lika ilgi loloto īstenot dzīvē. Gada sākumā es ar Evertu nokļuvu slimnīcā. Aiz sienas, izolatorā, bija ievietota pusotra gadiņa veca meitenīte no bērnunama. Diemžēl valstij nav līdzekļu, lai šiem bērniņiem no bērnunamiem nonākot ārstniecības iestādē būtu līdzi pavadoša persona. Es trīs dienas aiz sienas dzirdēju, kā mazā meitenīte raud, un raud ne jau aiz sāpēm. Mammas prot atšķirt, kad bērns raud, kad viņam sāp vai tad, kad viņam ir vajadzīgs tuvums un uzmanība. Māsiņas pie viņas iegāja, kad bija jādod zāles vai jāpabaro. Mazais cilvēciņš raudot sauca pēc mīļuma. Viņai bija iedotas mīkstās mantiņas ar ko spēlēties, bet mazā tās meta laukā no gultiņas. Es nopirku viņai mantu, kur spaidot podziņas skan mūzika. Pa šīm dienām es it kā „saaugu” ar mazo meitenīti un nepārstāju par viņu domāt atgriežoties no slimnīcas. Apņēmības pilna sāku noskaidrot, kādi dokumenti nepieciešami, lai dotos uz bāriņtiesu. Noskaidroju, ka man ir
nepieciešama izziņa no ģimenes ārsta par veselības stāvokli, izziņa no narkologa un psihologa izvērtējums. Ar šiem dokumentiem ierados Kokneses novada bāriņtiesā.

Pastāsti, kā ritēja tālāk notikumu gaita.
Ierodoties bāriņtiesā, rakstīju iesniegumu, lai izvērtētu manas ģimenes stāvokli audžuģimenes atbilstībai. Pastāstīju, ka ļoti vēlētos uzņemties rūpes par slimnīcā satikto meitenīti. Bāriņtiesas priekšsēdētāja laipni izskaidroja, ka vispirms man ir jāiegūst audžuģimenes statuss. Lai to iegūtu, bija jādodas uz audžuģimeņu apmācību Rīgā sabiedrisko pakalpojumu aģentūrā. Bija jāgaida, kamēr tiks nokomplektēta grupa ar vajadzīgo cilvēku skaitu. Tā kā nevaru mierā nosēdēt, gaidot kursus, biju pieteikusies darbā uz vakancēm Kokneses tūrisma centrā, jo ir neliela pieredze vadot ekskursijas Likteņdārzā kā gidei angļu valodā un Kokneses Ģimenes atbalsta dienas centrā. Domāju, ka izdarīju pareizo izvēli. Man patīk darbs ar bērniem un tagad šajā darbā lieti noder Aizkraukles Mākslas skolā iegūtas zināšanas, jo esmu beigusi gan glezniecības klasi, gan teātra klasi. Audžuģimenes apmācības sākās septembra nogalē, sestdienās un svētdienās mēneša garumā devos uz Rīgu, kur mācības noritēja ģimeņu atbalsta centrā „Dūja”.

Kas bija vērtīgākais šajās apmācībās?
Vērtīgas ir visas iegūtās zināšanas un pieredze. Klausījāmies lekcijas par bērna attīstību un īpatnībām dažādos vecumposmos, bija lekcijas par medicīnas un juridiskajiem jautājumiem. Pati galvenā atziņa – jo mazāk laika bērns pavada institūcijā, jo labāk. Emocionāli veselīgāk, ka nav šīs vairākas adaptācijas. Arī mums, nobriedušām personībām, nav viegli iejusties citā vidē, bet bērni ir pilnībā neaizsargāti, tieši tāpēc katram jābūt drošam pamatam. Manā uztverē 30% bija teorētiskas zināšanas, 30% darba grupās un dalīšanās savās domās un uzklausīšana, bet 40% darbs ar sevi, jo kā mums teica pirmajā nodarbībā: šajās apmācībās ģimeni nevis iemāca būt par audžuģimeni, bet ģimene kļūst par audžuģimeni.

Bet vai par audžuģimeni var kļūt arī cilvēks, kuram nav otra cilvēka blakus?
Protams, arī cilvēks dzīvojot viens vai dzīvojot nereģistrētā laulībā var iegūt šo statusu. Mūsu grupā bija vairākas sievietes, kuras dzīvo vienas, bet viņām ir vēlme uzņemties šo pienākumu. Apmācībās tika daudz strādāts pie mūsu motivācijas, lai nobrucinātu to priekšstatu, ka mēs nodarbosimies ar labdarību un apkārtējie mums teiks lielu paldies. Tā nebūs. Audžuģimene - tas ir darbs uz laiku un tai ir jābūt gatavai sadarboties ar bioloģisko ģimeni, jo mērķis ir lai bērns atgrieztos savā īstajā ģimenē. Par audžuģimeni var būt tie, kas saprot, ka mums katram dzīvē var notikt kaut kādi notikumi, kuriem mēs neesam gatavi un, ka ir iespējams kļūdīties. Diemžēl reti ir gadījumi, kad bērns atgriežas ģimenēs, bet mums jābūt gataviem viņu atdot, ir jāsaprot sava misija.

Apmācības noslēdzas ar eksāmenu?
Jā, noslēgumā ir rakstisks eksāmens ar vairāk kā desmit jautājumiem un dažādu situāciju analīze. Bet es gribu iedrošināt, ka visu ir iespējams nokārtot, vissvarīgākā ir motivācija. Saņemot apliecību par iegūto apmācību bāriņtiesā rakstīju iesniegumu par audžuģimenes statusa piešķiršanu.

Tātad jūsu mājas ir atvērtas kāda bērniņa ienākšanai ģimenē?
Pagaidām tas nav tik vienkārši, šovasar negaidot no dzīves aizgāja mana māsa, un viņas meita, kura mācās vidusskolas 12. klasē, tagad dzīvo mūsu ģimenē. Mums ir jāpalīdz viņai iekārtoties dzīvē, iegūt izglītību. Bet nākotnē mēs noteikti īstenosim savu vēlmi un dosim kādam bērniņam māju sajūtu.

Vai jums ir savas īpašas tradīcijas Ziemassvētku vakarā?
Parasti pušķojam eglīti Ziemassvētku vakarā, izņēmums ir šogad, jo tā jau gaida priekšnamā, kad tiks pucēta. Bērni ilgāk nav ar mieru gaidīt! Šajā vakarā ar mums kopā ir mūsu vecāku ģimenes. Visi kopīgi klājam svētku galdu, uz kura vienmēr ir vīramātes ceptie gardie pīrāgi. Zem eglītes ir dāvanas, kuras pavisam nemanot ir nolicis Ziemassvētku vecītis. Bērni vienmēr viņu grib ieraudzīt, bet iepriekšējā gadā dāvanu nesējs bija atstājis tikai savu pēdu nospiedumus. Varbūt viņu satiksim šajos Ziemassvētkos!