Evelīna Jūlmane stāsta par savu Latvijas Goda ģimeni

Es, Evelīna Jūlmane piesaku savu ģimeni Goda ģimenes titulam. Manuprāt, goda ģimenei nav jābūt perfektai, bet jātiecas uz labāko un jācenšas sasniegt savus mērķus. Tāda ģimene esam mēs JŪLMAŅI.

Mūsu ģimenē ir 7 bērni- es – Evelīna (12gadi), mans brālis Andis (10gadi), vidējā māsa Elīza (8gadi), vidējā māsa Antra (5gadi), dvīnes- Elīna un Alise (2gadi), un mazais pastarītis un vēl tikai 3 mēnešus vecais brāļuks Atis Artūrs. Neticami, cik daudz esam paveikuši izvirzot mērķus, atbalstot viens otru un darbojoties kopā.

Mans pirmais solis konditorejā bija palīdzēt vecmāmiņai apsmērēt pīrāgus ar olu, bet tagad jau man pašai sanāk uztaisīt debešķīgi gardas kūkas uz katriem mūsu svētkiem. Mūsu jaunākā tradīcija ir atzīmēt ar manis cepto kūku mūsu katru sasniegumus, reizēm mazus, reizēm lielākus, tā mēs mācāmies kā no mazāka mērķīša top lielāki. Kad izaugšu liela, gribētu atvērt savu kafejnīcu. Esmu jau izsapņojusi, kāds būs kafejnīcas interjers, kādas kūkas cepšu...

Brāļuks Andis mums ir sportists, futbols ir teju visa viņa pasaule. Viņš trenējas no 5 gadu vecuma, tagad SC Mārupe. Kā mūsu ģimenes draugi reiz teica: “ Viņam pat acis mirdz uz laukuma bumbu spēlējot!” Gadiem ejot, spars iesist vārtus, atņemt bumbu pretiniekiem, tikai aug un aug, nevelti viņu nominē kā komandas labāko spēlētāju.

Elīza ir cilvēciņš, kurs vienmēr visus samīļos. Tas bieži vien uzbur mūsu ģimenē īpašu mīļumu. Kā arī reiz aizsākta tradīcija, kad dodamies savās gaitas vai gulēt – mamma samīļo un iekāpj kabatiņā, tas mums nozīmē, lai kā mums ietu un kur mēs būtu, mammas klātbūtne vienmēr ir ar mums.
Antra ir ļoti aktīva un muzikāla meitene. Ļoti cenšas mums lielākajiem tik līdzi. Viņas panākumi ir 2.un 3.vieta Mārupes novada skriešanas sacensībās.

Mūsu rotaļlaukuma atklāšanas svētki.

Mazās dvīnes vēl tikai aug un spēlējas, pagaidām lielākie palaidņi, kopā saštukos ne vien vienu blēņu..
Mazais Atis Artūrs pagaidām vēl ļoti maziņš. Nākotnē varbūt sekošu brāļa pēdām, varbūt izvirzīšu savus mērķus un kļūšu par nākamo Kristapu Porziņģi, jo jau tagad esmu ļoti garš...

Pašlaik mūsu prioritāte ir ģimene un tai jāziedo daudz laika, vecāki loti daudz strādā, iespējams pat vairāk neka citas ģimenes, lai ne tikai mūs pabarotu, apģērbtu, bet lai pamanītu mūsu talantus, virzītu un attīstītu gan skolai, gan ārpus tās. Lielas ģimenes dēļ reizēm nākas no kaut kā atteikties, kaut ko nepagūt, bet mēs vienmēr priecājamies par sasniegto un par to kas esam, un kas būsim.

Mana ģimene šī gada pavasari, vel gaidot mazo brālīti...