Kas ir ģimene… Konkursam savu ģimenei piesaka Inta

Tēviem šis tas izrādījies par grūtu vai cits iemesls, bet mammas gandrīz vienmēr paliek vienas ar visu lielo atbildību par saviem bērniem. Vienas. Cik grūti ir vienām par visu pieņemt lēmumus, kad nav neviena, ar ko apspriesties un kopīgi izlemt, cik grūti darīt tos ikdienas darbus mājās, kas būtu jādara vīrietim?! Grūti. Bet mēs sakožam zobus, noliekam malā savu sievišķību un darām, jo variantu jau nav. Jādara un jāiztur. Jo tā tomēr labāk nekā it kā no ārpuses paturēt to ģimenes izskatu, paciešot vīru vai bērnu tēvu – alkoholiķi vai ar citām atkarībām. Kā tas ir – būt vientuļai mātei ar trīs bērniem?

Vienkārši – visi savi ienākumi jādala ar trīs, nu labi – kādu bišķīti atstāt arī sev. Jāparedz arī negaidīti izdevumi un atkal jāatliek jaunas kleitas pirkšana sev vēl uz vienu gadu. Ja kas mājās sabojājas vai nedarbojas, tad jāprot visu salabot. Jāpārzina visa sākumskolas mācību priekšmeti un pēc iespējas arī pamatskolas, jo pēkšņi var pienākt īsziņa ar lūgumu palīdzēt kontroldarba pildīšanā – jo zini, ka esi vienīgā, kam to var jautāt. Jāzina zāles pret visām slimībām un vienai jāsēž varbūt pat visu nakti pie slima bērna gultas, un tas nekas, ka nākamajā dienā jāiet uz darbu. Un bērni izaug patstāvīgi, jo agri jāmācās organizēt pašiem savu laiku, jo mamma ir vēl otrā darbā un tikai vakarā mājās.

Neviens jau nepiešķir balvu – Goda vientuļā māte vai Goda vientuļais tēvs. Katrs trešais bērns dzīvo nepilnā ģimenē – tie ir statistikas dati. Jā, dati un viss. Protams – paši vainīgi, ka esat vientuļi, ka esat vieni ar saviem bērniem. Jā, protams, paši jau izdarām savas dzīves izvēles. Tikai kāpēc tik daudzi cilvēki ir nespējīgi uzņemties atbildību? Kāpēc nerūpējas par saviem bērniem, bet izvēlas kā pieaugušie dzīvot paši kā bērni? Tie ir neatbildami jautājumi, kuri reizēm ienāk prātā, bet ne jau kāds cits atrisinās otra dzīves problēmas. Un tā nu vientuļās mātes noliek savas vajadzības malā un cīnās par saviem bērniem, cik spēka. Mēs ejam un darām, strādājam vairākos darbos, rūpējamies, mācām, pavadām kopā laiku, lai arī kā – paspējam uz bērnu svarīgiem pasākumiem, atbalstam jau savus izaugušos jauniešus, jo zinām – viņiem neviena cita nav, kam lūgt palīdzību, ir tikai mamma. Un apzinoties to, darām visu, cik spējam, lai bērnam būtu labāk.

Ir stāsts par to, ka bērnu dvēselītes sēž debesīs uz mākoņa maliņas un izvēlas savus vecākus – tos īstos, pie kuriem vēlas doties. Un atnākot viņiem nav svarīgi – vai dzīvos pilnā ģimenē vai nepilnā. Mani bērni mani izvēlējās, un ir tik labi, ka viņi man ir. Katrs kaut ko man atnācis iemācīt, katrs tik neatkārtojams un tuvs, ka vienkārši patīk būt kopā. Un bērni paši ik pa brīdim saka, ka esmu vislabākā mamma pasaulē, it sevišķi, kad iepazinuši vairāk dzīvi un citus cilvēkus. To sajūtu nevar vārdos izteikt - kad kopā var interesanti pavadīt laiku, runāt par visu ko līdz vēlai naktij, kopīgi izplānot lielas lietas ne tikai priekš sevis, bet arī citiem. Kad tik daudz kas ir mācīts, un, skat – pat kūku prot paši izcept un vēl draugiem padomus dod. Viņi man ir vislielākie palīgi dažādos pasākumos, manās dullajās idejās, kuras nereti pārvēršas par viņējām. Kopīgi esam darbojušies tik daudzos projektos sabiedrības labā – gan radošās vasaras skolas organizētas, gan sporta sacensības, svētki, pārgājieni, piedzīvojumi, nodarbības, veidoti rotaļu un atpūtas laukumi, sakopta apkārtne, iepriecināti ar dāvanām un koncertiem pensionāri, darīti labi darbi gan pagasta, gan novada mērogā. Tā kopā esam daudz ko iemācījušies - ka nevajag vaidēt par to, ka grūti, ka ir cilvēki, kuriem vēl sūrāka pieredze un dzīves situācija, un tad ir gandarījums, ka tu vari palīdzēt, lai arī neesi nekāds miljonārs. Saprast, ka ne jau viss virzās uz priekšu tikai ņemot un pieprasot sev, bet gan dodot no sevis, cik tas ir iespējams – nedomājot par to, kas man par to būs, bet gan – ar ko es varu būt noderīgs. Vienkārši iet un darīt.