Konkursa stāsts: nu nav dižā cieņā laužu acīs daudzbērnu ģimenes

Tur dzīvo ģimene, kura izaudzinājusi 13 bērnus. Ir ļaudis, kuri izdarījuši kādu darbiņu, sistdami pie krūtīm, sauc lai visi zina ko tādu. Bet Anita un Griša dzīvo klusām un priecājās par savu lielo "BAGĀTĪBU”.

Tagad varbūt man tūlīt kāds iebildīs - nu kas tur liels - audzina savus ne jau svešus bērnus. Bet es, audzinādama savus 2 delverīšus, saku, ka tas ir liels un smags darbs.
Anita un Griša izaudzinājuši 13 bērnus! Visi bērni jau vecāku paspārni ir pametuši, mājās ir tikai viena meita, par kuru Vīra Mamma uzņēmusies sevišķu rūpi.

Kad pirms nu jau 11 gadiem, aizbraukusi pie radiem un kādā ballē es sadejojos ar vietējo puisi, bija labvēļi, kas teica - ar TO nevajag, TAS ir no daudzbērnu ģimenes. Un ziniet, cik nicinoši, tas izskanēja! Jā, varam smaidīt, bet nu nav dižā cieņā laužu acīs daudzbērnu ģimenes. Man ir kauns arī pašai par sevi, jo jāatzīstas, ka es arī nedomāju neko jauku. Šo kaunu es nesu jau 11 gadus, jo mans vīrs Edgars arī nāk no šīs lielās, brīnišķīgās ģimenes. Vai vēl labāks vīrs un tēvs bērniem ir iespējams - kāds ir mūsējais. Neviens darbs, šķiet, nav uz zemes, ko Viņš nevarētu izdarīt vai neprastu. Kad slavē visus Viņa darbus, tad allaž Viņš sakās paldies savam mammucim un Grišam.

Nav viegli Vīramātei gājis, bet nekurnēdama un ar mīlestību pret saviem bērniem, viņa caur dzīvi iet. Bērni dzima, skolās gāja-visi jāapģērbj ,jāpaēdina, bet ģimenes galvai par to bija maza bēda ,ka tik` bija pudelīte, tāpēc arī šķiršanās. Un Mamma viena rūpējās par bērniem, savu saimniecību un vēl algotais, nežēlīgi smagais, darbs kaļķu ceplī. Nesūdzēdamās, nežēlodamās, pabalstus nelūgdama, šī sieviete lepni paceltu galvu gāja pa dzīvi.

Un "...kas teicis, ja laimi neatnes ceriņu zars, kāpēc tā nevar atbrist pa sniegu...". Jauns cilvēks, Georgijs ieskatās Anitā un laime viņiem garām nepaiet. Georgijs kļūst par Tēvu 9 Anitas bērniem un piedzimst vēl 3 bērni. Līdz tam Georgiju arī dzīve bija paplosījusi-viņš- jauneklis no Ukrainas, iemīlējās latvju meitenē, apprecējās, piedzima meitiņa ar veselības problēmām, bet drīz tēvs ar meitiņu uz rokām, paliek divi vien, jo traģiska nelaime atņem viņiem sievu un māti. Un tā nu Anita ar Georgiju audzina 10 meitas un 3 dēlus. Nu jau visi putnēni ir iemācījušies lidot un atstājuši vecāku ligzdu. Kamēr bērni auga, vecāki viņus mudināja skoloties. Vidusskolas izglītība ir visiem un arī augstskolas nav svešas šajā ģimenē.

Es zemu noliecu galvu šo cilvēku priekšā un ne tikai tāpēc, ka viņi ir mana Vīra Vecāki, bet gan tāpēc, ka viņi tiešām ir Vecāki. Jā, tiešām, Vecāki ar lielo burtu! Kāds miers un siltums mūs apņem ,kad aizbraucam uz „Rauvām". Ar kādu mīlestību mūs sagaida omammīte un opapītis (kā tagad visi bērni un mazbērni sauc Anitu un Georgiju). Ja sabraucam visi, tad pie galda kopā esam 41 cilvēks. Pirms tam mammucis jau ir izvilcis lielos katlus, lielās pannas un virtuvē viss vārās un cepās, bet sētā smaržo... Ja jūs zinātu kā mirdz mīlestības pilnās omammītes un opīša acis ,kad mēs visi sēdam pie galda un gardu muti ātri visu notiesājam. Un omammīte saka, ka lielākas laimes nevar būt - ja uz galda ir maize un ap galdu bērnu un mazbērnu saime. Ne reizi šie brīnišķīgie cilvēki nevienu nav izvadījuši ceļā bez ciemakukuļa. Un ne jau tikai savus bērnus, bet arī citus radiņus, bērnu draugus... Un katram šīs ģimenes Goda Vecāki iedod līdzi arī savu sirds siltumu, mīlestību un ziniet, jo vairāk viņiem ir kam dot, jo viņi jūtas laimīgāki.

Es uzskatu, ka Anita un Griša ir mūsu Goda ģimenes saknes un spēks, jo daudz ir devuši un caur viņiem arī daudz tiek dots. Ai, un tā varētu rakstīt vēl un vēl…