Latvijai vajadzīgas kuplas un laimīgas ģimenes

"Uzzinot par ģimeņu godināšanas akciju “Mana Goda ģimene”, man uzreiz bija skaidrs, ka vēlos pastāstīt un Goda ģimenes titulam pieteikt savas otrās pakāpes māsīcas lielisko ģimeni. Tā ir kupla, draudzīga, mīlestības pilna ģimene ar spēcīgām dzimtas saknēm – Šulcu ģimene no Lutriņu pagasta Saldus novadā," tā valsts iniciatīvas "Goda Ģimenes gads" izsludinātā konkursa "Mana Latvijas Goda ģimene" ietvaros raksta Linda Kārkliņa.

Mairita un Ainārs Šulci ir izaudzinājuši 10 brīnišķīgus bērnus (4 dēlus un 6 meitas). Tagad, kad visi bērni jau ir pieauguši, savu brīvo laiku un mīlestību viņi velta 4 mazbērniem, bet noteikti to būs vēl.


Tā ir viena no retajām ģimenēm, kura nekad un nevienam nav prasījusi palīdzību. Visi bērni ir izglītoti un ieguvuši profesijas. Uzcelta sava liela māja un iekopts skaists dārzs, kopā pabūts interesantās ekskursijās un apmeklētas teātra izrādes, saglabāts un uzturēts dzimtas īpašums.


Atceros, ka Padomju Savienības laikos daudzbērnu ģimenēm dāvināja mikroautobusus “Latvija”. Teicu Mairitai, lai arī piesakās, bet viņa man atbildēja, ka citiem vairāk vajag, paši ar visu tiekot galā, visa pietiek, un mašīna taču ir. Tāda ir mana Mairita – lepna, strādīga, visu varoša, kārtīga un īsta latviešu sieviete. Mairitu lieliski raksturo vārdi no Bībeles (Salamana Pamācība, 31: 10-31): “Viņas vīra sirds var uz viņu paļauties, un tam netrūkst nekāda labuma. Viņa dara viņam tikai labu un nesagādā viņam nekādas ciešanas visu savu mūžu. Spēks un skaistums ir viņas ietērps; viņa pati smaidīdama bez rūpēm raugās austošai dienai pretī. Viņa ver vaļā muti ar gudrību, un mīlīga pamācība ir uz viņas mēles.” Un tādu pašu Mairita ir atradusi sev vīru. Ainārs vienmēr ir mācējis naudu nopelnīt, savu kuplo ģimeni un skaisto sievu apgādāt. Un atkal man nāk prātā vārdi no Bībeles: “Kam piešķirta augsti tikumīga sieva, tas lai apzinās, ka viņa ir cildenāka nekā visdārgākā pērle.” Jā, Ainārs to apzinās! Pateicoties savai lielajai, abpusējai mīlestībai un kopīgajiem dzīves mērķiem, viņi ir laimīgi kopā vēl šobaltdien un spējuši izaudzināt veiksmīgus bērnus.

 

Manas un Mairitas ģimeņu saknes ir meklējamas “Podkalnos” – Mairitas vecāku, vecvecāku un vecvecvecāku mājās. Mairitas vecāki bija mani krustvecāki un bērnībā visas vasaras pavadīju laukos pie viņiem. Vasarās “Podkalnos” sabraucām daudz radu bērnu. No turienes nāk vairums manu sajūtu gleznu. Vasara ir tas periods, ar kuru asociējas mana bērnība. Tas ir silts, saulains, mīlestības pilns laiks “Podkalnos”. Tas ir mans zelta laiks! To pavadīju skraidot pa zaļajām pļavām, kuras bija sienāžu dziesmu pārpilnas. Man tas bija kas nozīmīgs. Sagaršot bērnību Latvijas laukos bija patīkami. Man vienmēr atmiņā paliks tā bezrūpība, lauku gaisa smarža, skaistais dārzs, daudzie mājputni, dažādie lopiņi, siltie saules pieskārieni un, pats galvenais, mīļie cilvēki, kuriem biju nodota pieskatīšanai.


No “Podkalnu” mājām vienmēr ir nākuši stipri, strādīgi vīri un dzīves gudras, viedas sievas, kas mācējušas ģimenes godu sargāt un saknes godāt. No šīm mājām nāk arī mans vectēvs un dzīves gudrību ir smēlusies mana mamma. Dzimtas gudrība ir tikusi nodota no paaudzes paaudzē. “Podkalnos” vienmēr ir bijis daudz bērnu – gan savi, gan pieņemtie. Abu Pasaules karu laiks un ģimenes noslēpumi, nav saudzējuši arī mūsu saimi, un “Podkalnos” vienmēr ir atradusies vieta, kur bērniem būt laimīgiem un izaugt, nav šķiroti savējos un svešos.


2017.gada vasarā Mairita kopā ar savu māsu Vairu “Podkalnos” sarīkoja dzimtas salidojumu. Bijām ieradušies vairāk kā 100 radu. Abas māsas mūsu dzimtas koku bija izpētījušas līdz 9 paaudzei. Tā nu ir sanācis, ka Mairita šobrīd ir ne tikai 10 bērnu māte, bet arī (kopā ar savu māsu) ir “Podkalnu” mantiniece un mūsu dzimtas mamma. Arī šogad 21.jūlijā tikāmies saimes salidojumā. Nu, jau tā paliek kā tradīcija!


Pāri ceļam pretim “Podkalnu” mājai ir “Podkalnu” kapi, kur guļ mūsu mīļie aizsaulē aizgājušie. Ierodoties “Podkalnos”, ir tradīcija aiziet uz kapiem un sasveicināties ar aizgājējiem. Ikreiz man ir tik daudz ko jautāt tantēm un onkuļiem, tikai atbildes nav..., ļoti pietrūkst viņu padoma un dzīvesziņas.
Izzinot savas ģimenes vēsturi, mēs noteikti varam labāk izprast paši sevi. Laimīga ģimene ir dzimtas pamats, bet plaukstošas dzimtas nodrošina tautas un zemes uzplaukumu. Šulcu ģimenes spēka avots ir senā dzimta. No stipras dzimtas rodas stipras ģimenes. Tas ir likumsakarīgi: kas godā un ciena savas ģimenes saknes, tas arī pats vēlas un veido stipru ģimeni.

 

Kad darba kolēģiem pastāstīju par savām brīnišķīgajām vasarām laukos un tur mīļajiem cilvēkiem, viņi teica: “Ak, Tev bija lauki un seni stāsti!? Nu, tad skaidrs! Tādēļ Tu esi izaugusi par tik lielisku cilvēku!” To dzirdot, biju lepna nevis par sevi, bet par to, ka man ir tik lieliska dzimta, tās stāsti un noslēpumi.


Reiz kādam pastāstīju, ka manai māsīcai ir 10 bērni. Uzreiz sekoja jautājums, vai tad dzērāja? Žēl, ka Latvijā kuplas ģimenes asociējas ar alkoholiķiem un neveiksminiekiem. Bet pašu vaina arī tur ir. Diemžēl tāds priekšstats rodas, jo masu medijos izskan tik daudz aicinājumu palīdzēt un dot daudzbērnu ģimenēm, televīzijā tiek rādīti nelabvēlīgie dzīves apstākļi, vecāku trūcība, nevēlēšanās strādāt un neizglītotība. Tādēļ vēlējos Jums pastāstīt par Šulcu ģimeni, kura ir laimīga, izglītota, pārtikusi un gatava dot tiem, kam pietrūkst, piedalās labdarībās un atbalsta invalīdu biedrību.


Atceros, kad Šulcu ģimenes bērni vēl mācījās pamatskolā, tad Mairita mācību gada laikā pie sevis izmitināja vēl 1-2 skolēnus, jo Lutriņos internāta nebija, skolas autobuss negāja un pašiem vecākiem izvadāt savus bērnus uz skolu bija neiespējami. Kad Mairitai jautāju, kā Tu ar to visu tiec galā, viņa atbildēja, kas tad tur liels, kur 10, tur atradīsies vieta arī vēl vienam vai diviem.
Lai Latvijas zeme un tauta plauktu, ir vajadzīgas šādas kuplas un laimīgas ģimenes. Un līdzcilvēkiem par tām ir jāzina. Viena daļa Latvijas iedzīvotāju aizbrauc, bet ir kas paliek, turpina kopt savu zemi un dzīt vēl dziļākas saknes. Tas ir jānovērtē!