Mana Latvijas goda ģimene - Čilipāni
"Mūsu pagasta sporta dzīve nebūtu iedomājama bez Sanda Čilipāna un viņa kuplās ģimenes līdzdalības. Čilipānu ģimeni apkārtējie Smārdes iedzīvotāji un zinātāji raksturo kā novada sportiskāko ģimeni, kas vienmēr ir gatavi iesaistīties un palīdzēt svētku un dažādu aktivitāšu rīkošanā. Ģimeņu godināšanas akcijas „Mana Goda ģimene” ietvaros lūdzu Sandi padalīties stāstā par viņa ģimenes ikdienu, vecāku lomu, sapņiem un patiesajām dzīves vērtībām," valsts iniciatīvas "Goda ģimenes gads" konkursam "Mana Latvijas goda ģimene" raksta Elīna Zaļkalne.
Sandis strādā par Engures novada sporta pasākumu organizatoru, organizējot dažādas sporta aktivitātes novadā un apkaimē, kā arī darbojas kā treneris Smārdē, gan ar bērniem, gan ar pieaugušajiem. Viņa sieva Zane strādā Smārdes skolā kā lietvede un ikdiena paiet gan darbā, gan uzturot mājas dzīvi, kā arī palīdzot pasākumu organizēšanā. Abu ģimenē aug 4 bērni - Mikus un Uvis ir skolnieki, kuri papildus skolas programmai veiksmīgi trenējas un spēlē basketbolu Tukuma sporta skolas komandās. Kā arī abi ir lieliskas aukles mazajam brālim un māsai. Valts iet bērnudārzā, bet Līva vēl tikai sāks savas bērnudārza gaitas septembrī.
Jūsu ģimeni apkārtējie cilvēki raksturo kā ļoti sportisku un sabiedriski aktīvu. Sakiet, no kurienes Jūsu ģimenei tāds darba tikums un drosme iet un darīt?
Nedomājam, ka mēs kā īpaši atšķiramies no citiem, varbūt vairāk apzināmies, ka mūsu bērniem paraugs esam mēs paši – kā mēdz teikt – „nav jāaudzina bērnus, ir jāaudzina pašiem sevi”. Bet noteikti tas ir apstākļu kopums, kas ievirzījis mūs šādā aktīvā dzīves veidā, to noteikti var katra ģimene!
Vai Jūs ar sievu arī nākat no kuplām ģimenēm?
Mana ģimene ir vidējā latviešu ģimene – mamma, tētis, brālis un es. Savukārt Zanei ir brālis un māsa. Nenākam no lielām ģimenēm, bet pašu ģimenes veidošana bija dabisks process, nevis izdomāts ka tā jābūt – tā vienkārši notika un esam par to laimīgi.
Vai bērnībā bijāt paraugbērni vai tomēr tie otrie – blēņdari?
Par to droši vien jāspriež mūsu vecākiem, bet tā kā bijām abi jaunākie ģimenēs, tad noteikti nebijām paraugbērni. Stiķi un niķi jau katram bija bērnībā.
Kā, jūsuprāt, ir mainījusies bērnu audzināšana, ģimeniskās vērtības pēdējo 30 gadu laikā?
Iespējams, ka audzināšana būtiski nav mainījusies, bet ir mainījušies apstākļi, kas to ietekmē. Šobrīd ir laiks, kad visi cenšas nodrošināt savām ģimenēm maksimāli labākos apstākļus un reizēm tas prasa upurēt ko citu – būšanu kopā ar savējiem, jo vēl jau var padarīt to un šo, nopelnīt tur un tur. Arī prasības ir citas – gribas nodrošināt gan ar jaunākajām tehnoloģijām, gan aizvest pasauli parādīt, tas prasa savu. Tomēr pāri visam ir pašu vēlme un sajūtas, ka vēlamies laiku pavadīt visi kopā, braukt ceļojumos visi kopā, vismaz mūsu ģimenē tā ir vērtība.
Par ko interesējas mūsdienu jaunā paaudze, kādi ir novērojumi Jūsu ģimenē?
Mūsdienu jaunā paaudze interesējas par visu! Viņiem ir daudz plašākas iespējas tikt pie informācijas, izzināt savādāk pasauli. Arī mūsu bērniem telefoni un TV ir lietas, no kurām grūti atraut, bet šeit ir svarīgi, ko varam piedāvāt vietā. Lielākos savus dēlus vedam katru dienu uz treniņiem, liekam iet ārā pagalmā utt. Brīvdienās daudz pavadām laiku kopā, piedāvājot citas alternatīvas, tomēr liegt iepazīt visu jauno arī nevar, to prasa mūsdienu apstākļi.
Mums ir prieks, ka mūsējie interesējas par sportu, par sportistu sasniegumiem, kopā sekojam līdz Latvijas panākumiem, ceram, ka šī interese nezudīs un bērniem tas būs „asinīs”.
Pastāstiet, kādi slēptie talanti ir Jūsu ģimenē (mūzikā, mākslā, sportā, rokdarbos u.c.)?
Man šķiet, ka katrā ģimenē ir talanti, tikai viņus jāmēģina attīstīt. Mums, neapšaubāmi, uzsvars ir uz sportu, taču bērni arī dzied korī, dejo deju kolektīvā – kas zina, varbūt pēc gadiem šīs intereses viņiem būs pirmajā vietā. Abi ar Zani esam ar „nelielu” muzikālo ausi, patīk dziedāt gan mums, gan bērniem. Braucot ceļojumos kopā, reizēm ir dziesmu dziedāšanas brīži, kad visa mašīna dzied – katrs kā māk un kā sanāk.
Vai šodien ir viegli uzturēt tik lielu ģimeni? Kāda ir Jūsu ģimenes recepte, lai ar visu tikt galā, kad mājās ir tik daudz bērnu?
Ehhh... Kas ir viegli? Nekas jau nav viegli... Nav viegli, ja ir četri bērni, nav viegli, ja ir viens bērns. Ir dažādas vajadzības, iespējas, svarīgākais ir menedžments – kā to visu salikt kopā, lai ikdienas prasības būtu nosegtas un sanāktu arī kādi mazāki vai lielāki bonusiņi, mūsu gadījumā tie ir ceļojumi. Ir ļoti svarīgi apzināties, ka dzīvojam vienu reizi un tādā gadsimtā, kad ir jāredz, ir jādzird, ir jābauda – tāpēc esam no tiem, kam varbūt reizēm gribētos mājās šo to uzlabot, bet tam nepietiek līdzekļi, jo gribas taču aizbraukt kaut kur – visiem kopā!
Kāds ir Jūsu kā vecāku lielākais izaicinājums, apzinoties, ka esat atbildīgi par tik daudz bērniem?
Izaicinājumi jau droši vien ir divi – 1) šis finansiālais aspekts – lai visam pietiek un spējam nodrošināt nepieciešamības, 2) lai mūsu bērni izaug par labiem cilvēkiem! Esmu teicis savu audzēkņu vecākiem, ka mans uzdevums arī sportā nav izaudzināt olimpiskos čempionus, bet gan palīdzēt vecākiem izaudzināt bērnus par labiem cilvēkiem! Un ja vēl sanāk čempioni... Un tieši tas pats ir mūsu ģimenē – svarīgi, lai bērni visu dara, par visu interesējas, būtu vispusīgi attīstīti – tad izaugs par labiem cilvēkiem un kas zina – varbūt čempioniem, varbūt zinātniekiem, varbūt valsts prezidentiem....
Ar kādu domu audzināt bērnus, kas ir tās vērtības, ko vēlaties ieaudzināt saviem bērniem?
Šobrīd svarīgākā lieta mūsu ģimenē ir kopā būšana – katram bērnam ir jāapzinās, ka viņš nav viens un viņam ir brāļi un māsa. Reizēm tā ir dalīšanās, lai sanāk visiem, reizēm tā ir sajūta, ka blakus tev ir stiprais plecs, uz kuru paļauties. Protams, gribas izaudzināt ar darba tikumu, palīdzību apkārtējiem utt., bet tam jānāk pašam no sevis, kad iekšējā balss teiks, ka tā vajag!
Kādi ir Jūsu ģimenes kopīgie rituāli, varbūt ir kādas īpašas tradīcijas?
Mūsu tradīcija ir ceļošana – esam kopā bijuši gan Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, Dānijā, Somijā, Polijā, Austrijā, Beļģijā utt. Tas ir ikgadējs viens vai divi rituāli, kad visi kopā kaut kur dodamies.
Otrs – mūsu mājās ēdienreizes ir kopīgas! Visi kopā ēd pie viena galda! Mums tas ir svarīgi!
Kā Jūsu ģimenē tiek pavadītas brīvdienas?
Brīvdienas ir dažādas. Ir tādas, kad visi kopā kaut kur dodamies, kopā paēdam ārpus mājas, bet ir arī brīvdienas, kad vienkārši katrs mājā kaut ko savā nodabā dara, bez kādiem īpašiem mērķiem un plāniem.
Kas Jums ikdienā sagādā vislielāko prieku un gandarījumu?
Prieks, ja bērniem izdodas – iemest bumbu, nodziedāt dziesmu, pateikt kādu jaunu vārdu – to prieku ir daudz un tās smaidīgās sejas, ja bērni ir priecīgi – kāds vēl var būt gandarījums?
Pastāstiet, kas ir tas foršais būt daudzbērnu ģimenei?
Viss! Es nezinu kā būtu, ja būtu savādāka ģimene – arī tad noteikti viss būtu forši! Vienkārši – ir jāķer brīdis un jādzīvo, ņemot no bērniem pozitīvo un pārvēršot to savā ikdienā!
Un vēl – ir forši, ja lielie brāļi spēj parūpēties par mazajiem kaut uz 10 vai 20 minūtēm, dodot iespēju mammai un tētim pabūt divatā! Tas ir forši!
Jūsu novēlējums citām ģimenēm, kurās aug bērni:
Laikam jau svarīgākais – nesalūzt zem ikdienas spiediena, domājot par ikdienas vajadzību apmierināšanu! To ir viegli teikt, bet izdarīt ir grūti... Tomēr – jāredz tas pozitīvais gan tagad, gan pēc gadiem – ir taču tik superīgi, ka varam paskatīties uz sevi spogulī, lai arī spogulis ir tikai pārdesmit gadus jaunāks par mums... :)