Mana lielā ģimene

Mani sauc Monta Zaķe un es esmu daudzbērnu mamma no Ādažiem. Lai arī 3.09 apritēs tikai 5 gadi kopš esam ar vīru Raimondu Zaķi precējušies, tomēr iepazināmies tālajā 1998. gadā. Kopā gājām bērnībā mājās un jau tolaik teicu, Zaķi es tevi precēšu! Laikam vārdiem ir spēks, jo pēc neizdevušām iepriekšējām attiecībām, un gandrīz 30 gadiem esam kopā un laimīgi. Šobrīd audzinām 4 lieliskus bērniņus, Letīciju, kurai ir 13 gadi un viņa ir mana atvase no pirmajām attiecībām, Endiju, kuram ir 11 gadi un kurš ir vīra pirmo attiecību bērns, Domeniku, kuram ir 1,8 gadi un Abigeilu, kurai drīz būs 5 mēneši. Viņa ir mūsu simtgades mazule. Vīram no pirmajām attiecībām ir vēl viens dēls - Kevins, kurš 17 gadu vecumā devās dzīvot pie mammas Anglijā. Kopīgie bērni, kuri pieteicās vēlā vecumā ir īsts pārbaudījums, jo abiem jau ir pāri 35 gadiem, tomēr nekas nav lielāks prieks, kā vērot bērnu attīstību un augšanu.

Visā visumā, varu teikt, ka audzināt tik daudz atvases ir ne vien brīnišķīgi, bet arī liels izaicinājums. Nepārtraukti jādomā, ko pagatavot, cikos kāds varēs palīdzēt ar mazajiem ķipariem, pa kuru laiku gludināt vai pļaut?! Laikam tā ļoti neizjūtu to spriedzi, jo gan vīrs, gan vecākie bērni ir lielākais atbalsts. Mums ļoti patīk kopīgi izbraucieni pa Latviju, regulāri dodamies uz Lietuvu. Brīvdienās izbraucam iepirkties kopā vai arī veicam uzlabojumus mājās.

Šobrīd galvenais notikums ir skolas gaitu atsākšana, Letīcija ies Ādažu vidusskolas 8 klasē, savukārt Endijs 5 klasē. Skolas gaitās palīdzam abi ar vīru, jo nereti daži uzdevumi ir cietais rieksts pat mums.

Ar mums kopā dzīvo Raimonda mamma, bet tā kā kundzei ir jau 73 gadi, mazbērni ir liels prieks, bet arī nogurums, jo mazais Domeniks ir īsts velnēns. Kā pati saka-”Vienu stundu es ar viņu neizturētu”. Mazā Abigeila ir tēta dārgums 100 paaudzēs pirmā dzimusī Zaķu meitene. Kā vīrs apgalvoja-Zaķiem meitas neesot, jo viņi ar brāli ir 2 puikas, vīra brālim 2 puikas un vīram bij 2 puikas, tomēr negaidīti pieteicās princese un lai mazajam Domenikam jautrāka augšana masas piedzimšana bija ļoti gaidīts pasākums.

Ļoti jau gribētos, lai mūsu valstī par bērniem un ģimenēm rūpētos kaut kā vairāk vai savādāk, šī sistēma ir ļoti nesakārtota. Izmantojam 3+ kartes priekšrocības, tomēr ikdienā ir lietas uz kurām skatos un domāju vai tad tiešām nevarēja izdomāt savādāk. Un šeit es nedomāju kaut kādu finansiālu atbalstu, bet gan vairāk morālu. Sabiedrības attieksme ir brīžiem īpatnēja, bet es nevienu nenosodu, jo katram ir izvēle. Būt par vecākiem nav jāmācās, par tādiem ir jāaug kopā ar bērniem.
Agrāk domāju, ka visu dzīvi nodzīvošu Rīgā un vairāk par vienu bērnu jau neaudzināšu un tad dzīve man uzdāvināja lielāko dāvanu-būt par mammu 4 bērniem un tas laikam ir labākais, kas ar mani ir noticis. Mūsu ikdiena ir neaprakstāma, jo visu laiku kaut kas tiek darīts, kaut kur kaut kas vārīts, cepts, nepārtraukti ir idejas ko un kā labāk darīt, ko mainīt un ne jau tikai pragmatiskā pieeja, bet arī izpildījums ir no svara. Šajā aspektā man ļoti paveicies ar vīru-cilvēks ar zelta rokām un siltu sirdi. Kad no visa jāatpūšas, bet vīrs strādā, sēdinu savus mazos 2stāvu ratos, lielos pie sāniem un kopā dodamies uz Ādažu centru - 10km un esam galā.

Parasti kopīgi ieturam maltīti, iepērkamies pastaigājam, lai bērni var satikties ar draugiem un gaidām vīru, kurš mūs braucot no darba atved mājās. Mūsu ģimenē nav konkrētu pienākumu sadalījums, kuram ir laiks tas dara. Ja es mazgāju, vīrs gatavo, ja es pļauju ar mašīnu, vīrs ar trimmeri, ja jāskatās bērni, tur lieliski palīdz lielie bērni, varbūt tāpēc nejūtos nogurusi vai atstumta, jo tik kuplā ģimenē nav laika skumt-ir jāiet, jādara un jāpriecājas, jo kādu dienu mazie izaugs un liksies, kas tas par klusumu? Kādu dienu mēs vieni paši iesim veikalā un dzīvosim mierīgi, izgulēsimies, atlicināsim laiku skatoties TV, bet tagad mūsu darbs ir būt vecākiem un dzīvot uz pilnu klapi, neko neliedzot un izbaudot katru brīdi bērnu augšanā! Ja kāds man vaicā, kā tad ir ar tik daudziem, laikam lielais katls galdā katru dienu...nē, nav tā, ka mēs ēdam daudz, dažādība laikam ir vairāk no svara un bērnu skaits ir skaitlis, pārējais ir prieks, mīlestība, piepildījums un visu laiku strādājoša veļas mašīna.
Lai vairāk daudzbērnu ģimenes un izturību mūsu goda ģimenēm.