Meita Laura: Mani vecāki ir pelnījuši titulu Goda ģimene

Jānis, Andris, Kaspars, Mareks, Ingus, Ģirts, Kristīne, Ilze, Ivo, Liene, Kristaps, Laura, Toms un Artūrs. 10 dēli un 4 meitas, vecākiem – Jānim un Līgai. Vecākajam brālim, Jānim ir 36 gadi, jaunākajam, Artūram, 17. Atšķiramies ar rakstura īpašībām, sapņiem un mērķiem, kuri katram ir individuāli un noslēpumā tīti. Visi esam uzauguši Kuldīgas novada, Kurmāles pagastā. Lielākā daļa no brāļiem un māsām ir jau izauguši un izveidojuši savas ģimenes, pārceļoties uz citām dzīvesvietām, kā piemēram, Jelgavā, Rīgā, Kuldīgā un Anglijā, tāpēc tikšanās reizes, lai sanāktu visi kopā paliek ar vien mazāk un mazāk.

Ir tikai dažas reizes gadā, kad sanākam visi kopā un pavadām laiku. Tie ir Līgo svētki, Ziemassvētki, kāzas, bēres un dzimšanas dienas. Tās sajūtas, kas pārņem, kad esi kopā ar visiem ir neaprakstāmas un neatņemamas. Jo tad mēs esam viens vesels. Laiks, ko pavadām kopā paskrien nemanot, jo katram vienmēr ir ko pastāstīt un katrs vēlas dalīties ar savu pieredzi dažādās situācijās, kuras ir noderīgas un atmiņā paliekošas. Neizpaliek arī smiekli un ļoti skaļas sarunāšanās. Dažkārt arī gremdējamies atmiņās. Pārsvarā tās ir vecāko brāļu un vecāku kopīgās atmiņas, kas neapnīk, jo tās vienmēr liek smieties no sirds.

Ģimene – tā ir vērtība, kas vienmēr būs ar tevi jebkurā vietā un laikā. Kad biju jaunāka, tad šī vērtība nelikās tik aktuāla un svarīga, jo ik dienu, kamēr nepārvācos mācīties un dzīvot Rīgā, biju kopā ar daļu no ģimenes locekļiem, bet neredzot un nesatiekot viņus katru dienu, saprotu cik ģimene tomēr ir svarīga un vajadzīga. Uzaugot tik lielā un kuplā ģimenē tu vari būt drošs par atbalstu, drošību un pārliecību, jo vienmēr kāds būs blakus, kad vajadzēs. Ja būs tādas reizes, kad kāds nevarēs atbalstīt un palīdzēt materiāli, tad par emocionālo un garīgo atbalstu var būt drošs, jo kāds noteikti būs līdzās.

Mani vecāki ir ļoti bagāti vecvecāki. Viņi ir ome un opis 8 mazbērniem. Evelīnai, Karlīnai, Elanam, Patrīcijai, Kristeram, Andrim, Sārai un Katei. Mūsu kuplā ģimene kļūst ar vien kuplāka un kuplāka, kas noteikti turpināsies diez gan ilgi. Redzot vecāku acīs to prieku un mīlestību pret katru mazbērnu, ikreiz, kad viņi ierauga viņus, saproti, ka cilvēks ir tas, kas lielākoties citiem sagādā šīs emocijas. Emocijas, kas citreiz pat ar vārdiem nav izsakāmas. Neviens no mazbērniem netiek lolots mazāk vai vairāk. Viss tiek sabalansēts un sakārtots. Protams, neizpalikt arī bez palīgiem, kas pieskata mazos ķiparus. Visbiežāk to dara māsa Ilze, kas pati mācās par pirmsskolas un sākumskolas skolotāju un papildus vēl strādā bērnu dārzā par audzinātāju. Kā arī paši mazbērni pieskata viens otru. Par lielāko aukli parasti ir Patrīcija, kas pieskata pašus mazākos no mazbērniem.

Mūsu galvenais sapnis vienmēr ir bijis un būs, sanākšana visiem kopā. Pavadīt kopā laiku, lai veidotos kopīgas, neaizmirstamas un vienreizīgas atmiņas un piedzīvojumi. Šīs dienas gaida visa ģimene, it īpaši, mani vecāki. Vecāki, kurus vēlētos vienmēr rakstīt ar lielo burtu ‘’V’’. Viņu dēļ, pēc manām domām, mums ir jābūt par Latvijas Goda ģimeni. Par daudzo bērnu izaudzināšanu ierobežotos līdzekļos un apstākļos. Par nepadošanos un neatlaidību, par neizsīkstošo spēku, par neatlaidīgo darbu, kas ielikts katrā bērnā un mazbērnā, kas turpināsies vēl ilgu laiku. Paziņot vecākiem, ka mēs esam Latvijas Goda ģimene, būtu neaizmirstami un viņi zinātu par ko tas ir, jo katrs bērns un mazbērns ir apmīļots, sabučots, mīlēts, audzināts un izaudzināts. Tas būtu lielais PALDIES viņiem.