Trīs bēnu mamma Lauma: Mums noteikti būs vēl bērni!

Mūsu stāsts sākās 2008. gadā, kad man bija vien gandrīz 16 gadi un iepazinos ar savu vīru (oficiāli vēl neesam sakārtojuši savas attiecības), un viņam tolaik bija 23 gadi. Iepazināmies ar viņu ballē, kur biju aizgājusi ar savām draudzenēm un gribēju lai viena vai otra ar viņu saiet kopā, viņas bija viņa vecumā, bet tā nu sanāca, ka ne vienai ne otrai viņš tā līdz galam neiepatikās. Un tā dabūju viņa telefona numuru un uzaicināju uz balli, kura arī bija tā liktenīgā, kuras dēļ mums tagad ir mūsu ģimene. No sākuma likās padraudzēsimies un tad jau redzēs kā būs, bet kā viņš tagad saka: „Tikai ar tevi vēlējos veidot ģimeni un dzīvot kopā” un tā arī notika, ka nepagāja necik ilgs laiks un mums pieteicās mūsu nu jau 8 gadus vecā meita Megija, kura man piedzima gandrīz 18 gados.

Tolaik ļoti biju uztraukusies ko mamma teiks par to, ka gaidu mazulīti, bet viņai bija neliels šoks, un viņa to uztvēra diezgan mierīgi. Galvenais teica, ka nekādā gadījumā nedrīkstu pamest skolu, ko arī protams neizdarīju. Mācījos ļoti labi un dzīvojām pirmo gadu pie vīra vecākiem, kur ļoti palīdzēja vīra mamma pieskatīt Megiju kamēr biju skolā, tikai pa starpbrīžiem braucu viņu pabarot. Tā nu gāja laiks skolu es pabeidzu, Megija paaugas un bijām pārvākušies uz nelielu dzīvoklīti. Es iestājos augstskolā un sāku studēt pedagoģiju, kad pirmā kursa beigās pieteicās otrā meita Santa. Arī pēc Santas piedzimšanas skolu nepametu un turpināju mācīties. Ļoti liels atbalsts man bija vīrs, kurš kad braucu uz skolu skatījās mazo un pabaroja ar manis atstāto pienu. Arī mana māsa ļoti bieži bija aukle. Tā nu bijām jau četratā, gāja laiks pabeidzu skolu bez jebkādiem akadēmiskajiem gadiem.

Pienāca laiks, kad vīrs saka: ”Man gribētos vēl vienu bērniņu un būtu jauki, ja tas būtu dēls” kā jau īstam lauksaimniekam viņam gribās, kas palīdzēs un ir ieinteresēts darīt ko tādu ko dara tētis. Es ,protams, arī gribēju vēl vienu bērnu, jo ļoti vēlos lielu, skaistu un kuplu ģimeni. Tā nu sanāca, ka pārvācāmies uz māju, kur visiem ir vairāk vietas un pieteicās dēls Jānis, kuram tagad ir 1 gadiņš. Un es atkal biju stāvoklī kad sāku studēt maģistratūrā, kur man vēl jānomācās šis pēdējais gads. Protams, paralēli visam tam strādāju par skolotāju pirmsskolas izglītības iestādē. Tāds ir īsumā mūsu stāsts kā tapām par 5 cilvēku ģimeni.

Sākumā iesāku ar G. Rača vārdiem, kuri ļoti raksturo mūsu ģimeni par to, ka nekas nav neiespējams, ja tev ir bērni, kuri mazi, bet gribas piepildīt savus sapņus, tie dot spēku darīt, lai tiktu dzīvē uz priekšu, neko neapsolām bet darām uz reiz, un tas, kas pa šiem gadiem ir noticis nebija iepriekš tā īsti izplānots. Man ir vismīlošākā, saprotošākā, stiprākā un labākā ģimene kādu es jebkad esmu vēlējusies. Ja man nebūtu tik labs, atbalstošs, mīlošs vīrs iespējams daudz ko nebūtu sasniegusi bez viņa atbalsta. Ar to es vēlos pateikt, ka bērni tā ir laime, kuras dēļ gribās cīnīties, nepadoties pat visskumjākajos dzīves brīžos, dēļ viņiem ir vērts celties un krist, negulēt naktis, kad tas ir nepieciešamas, pārciest dzemdību sāpes, jo tas viss aizmirstās, kad turi rokās tādu mazu, neaizsargātu cilvēciņu, kurš ir liela daļa no abiem vecākiem un viņu mīlestības rezultāts.

Mūsu ģimenē neiztiek bez strīdiem, dusmām īpaši māsas savā starpā, bet to visu vienmēr aizstāj rūpes vienam pret otru, jo Megija ar Santu šad tad pastrīdas, bet ja kāds cits mēģinās darīt pāri vienai vai otrai tad māsas viena otru aizstāvēs. Esmu laimīga par savu ģimeni un neko labāku par to nevaru vēlēties. Biežāk gan gribētos vairāk laika pavadīt kopā, kaut kur aizbraukt vasarā, bet reti tas sanāk, jo vīram kā jau lauksaimniekam ir daudz darbu, bet viņš vienmēr cenšas ieplānot laiku kopīgai atpūtai. Kāpēc esam pelnījuši saukties par Latvijas Goda ģimeni?, jo mēs tāda esam kupla, stipra un mīloša ģimene, kura noteikti savu bērnu pulciņu papildinās vēl ar kādu vienu vai diviem maziem ķipariem, kuri dzīvi padara daudz krāsaināku, interesantāku, mīlestību stiprāku. Uzskatam, ka visu var atlikt un izdarīt vēlāk, bet bērnus radīt var tikai līdz noteiktam vecumam, tāpēc iesakām arī pārējiem nenokavēt šos gadus, lai baudītu dzīves lielāko laimi – ģimeni, kurā ir bērnu pulciņš. STIPRAS ĢIMENES LATVIJAI!